Ikdienas steigā, dzīvojot pilsētā, veroties debesīs, neviļus skatiens virzās pa baznīcu torņu smaiļu vertikālo līniju.
Atrodoties baznīcā starp mūriem un kolonnām šķiet, ka esmu mežā, kur dižo koku siena sargā no vēja un balsta pasaules jumtu.
Iespējams, ka senajam arhitektam tieši tādas domas radās izmantojot kolonnas tempļu celtniecībā. Tādēļ, lai izprastu šo arhitektūras brīnumu – baznīcu – vairāk gan kā mākslas darbu nevis kulta celtni, radās doma, pieminot raksturīgāko, apkopot dažādus materiālus par šīs celtnes rašanās un veidošanās vēsturi sākot no Mezopotāmijas, Senās Ēģiptes, Grieķijas, Romas.
Neviens stils nerodas “ne no kā”. Ikviena stila pamatā ir zināmas tradīcijas, agrāko stilu nogulsnējumi, kas apstākļiem un gaumei mainoties, tomēr nosaka jauno ceļu un virzienu pat tad, ja notiek stila patapināšana. Kamēr laikmetīgie stili atrodas patstāvīgā pārveidošanās un attīstības stadijā, vēsturiskie stili ir noslēgtas un patstāvīgas mākslinieciskas normas.
Mezopotāmijas (jeb Divupe, 4.-3.gt.p.m.ē.) mākslai ir tikpat senas saknes kā Ēģiptes mākslai, tomēr tā bija karojošu tautu kultūra un uzmanību vairāk pievērsa pilsētu drošības nostiprināšanai, bet mazāk dekoratīvajām mākslām. Tomēr arī Mezopotāmijā templis kļūst par galveno arhitektūras formu, kad ciemata nelielo, no niedrēm celto dzīvojamo ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu celtni – templi.
Biežo plūdu un lietusgāžu dēļ tempļi tika celti uz zemes uzbērumiem no neapdedzinātiem māla ķieģeļiem. Līdz ar to celtnes nebija sevišķi izturīgas un tās vajadzēja bieži pārbūvēt. Celtniecības materiālu izvēle bija atkarīga no dabas apstākļiem – akmeņu trūkums un lielās māla nogulas. Izmantotais materiāls noteica ēku kubveida apjomus un rotājuma veidus. Tempļus nojauca un uz to pamatnes uzbēra jaunas zemes kārtas. Tādejādi pamatne auga augstumā ar katru nākamo pārbūvi, veidojot pakāpes. Tempļa augstums liecināja par tā vecumu un kulta svētumu.…
