Vārds temperaments tika ieviests jau pirms 2,5 tūkstošiem gadu. Mūsdienās šis termins ieņem nozīmīgu vietu gan praktiskajā, gam akadēmiskajā psiholoģijas zinātnē. Jēdzienu “temperaments” var skaidrot šādi: cilvēka psihisko procesu un stāvokļu dinamisks raksturojums (ātrums, ritms, intensitāte), pastāvīga psihodinamiska struktūra.
Temperamanta pētīšanas vēsture sniedzas tālu pirms mūsu ēras, tas ir pats senākais priekšstats psiholoģijā. Mūsdienu zinatne temperamentu saista ar cilvēka individualpsiholoģiskām īpatnībām, kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgs no centralās nervu sistēmas īpašībām. Temperaments nosaka ne tik daudz ko cilvēks dara, bet gan kā viņš to dara. Temperamenta atkarība no centrālās nervu sistēmas īpašībām norāda uz to, ka temperaments ir bioloģiski nosacīts. Pilnībā temperaments izveidojas pusaudžu vecumā un dzīves laikā nemainās.
Mans darba mērķis ir radīt kopeju priekšstatu par to, kas ir temperaments, kā ir attīstījusies izpratne par to laika gaitā un aprakstīt temperamenta tipus no Aizenka teorijas redzespunkta. Aprakstot temperamentu tipus uzsvars tiek likts uz katra tipa īpatnību izcelšanu izturēšanās, saskarsmes, darba veikšanas stilā.
Jāpiemin arī liela praktiska nozīme – temperamentu teorijas var izmantot profesionālajā orientācijā, personāla atlasē, personāla vadībā, arī konsultēšanā un psihoterapijā u.c. nozarēs.
Kā tika minēts ievadā, priekšstats par temperamentu ir pats senākais psiholoģijā. Pirmais, kas mēģināja iedalīt cilvēkus pēc viņu izturēšanās rakstura, bija Hipokrāts. Vēl pirms 2,5 tūkstošiem gadu Hipokrāts ieviesa terminu temperaments un deva nosaukumus četriem temperamentu tipiem, kuri saglabājušies vēl joprojām. Atbilstoši sava laika priekšstatiem, Hipokrāts izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēka uzvedības stilu īpašu vielu klātbūtne organismā. Holēriķim noteicošā viela bija žults, melanholiķim – melnā žults, flegmātiķim – limfa, bet sangvīniķim – asinis.…
