. Temperamenta teorijas vēsturisks apraksts
Ko tad nozīmē “temperaments” un ar ko tas atšķiras no jēdzieniem “raksturs” un “personība”? Ikdienā mēs pat necenšamies tos vienu no otra atdalīt. Mums tas nav vajadzīgs. Taču psihologiem šis jautājums ir daudz svarīgāks. Lai saprastu mūsdienu psiholoģijas izpratni par temperamentu, ir jāzina tā attīstības vēsture. Jo viss jaunais, ir labi aizmirsts vecais.
1.1. Humorālās teorijas
Un tā, mēs atrodamies Senajā Ķīnā 8-7.gs pirms mūsu ēras. Ķīnas mediķi iedala cilvēkus dažādos tipos atkarībā no tā, kāds šķidrums cilvēkā ir dominējošais: gaiss, žults, asinis vai gļotas. Ja cilvēkā dominē žults vai asinis, viņš ir stiprs, drosmīgs, līdzīgs tīģerim. Ja dominējošais ir gaiss – nelīdzsvarots, kustīgs, līdzīgs pērtiķim, bet, ja dominē gļotas – lēnīgs un mazkustīgs.
Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrata (460-377.g.p.m.ē.) antīkās ārstu skolas darbos. Hipokrats bija izcila personība, ar labu izglītību un augstu kultūras līmeni, kurš daudz ceļoja un ļoti labi pārzināja dažādu zemju un tautu medicīnu. Viņš spīdoši prata pielietot savas zināšanas praksē un sniedza šīs zināšanas arī saviem jaunākajiem kolēģiem. Pēc paša pieredzes viņš pārliecinājās, ka viena no galvenajām metodēm medicīnā ir novērošana. Tieši prasme novērot ļāva Hipokratam aprakstīt šodien visiem labi zināmos temperamenta tipus sangviniķi, holēriķi, flegmatiķi un melanholoķi.
…