Secinājumi
1.Temperaments ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturošo psihisko īpatnību kopums, kuras nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises identitāti, ātrumu, tempu un ritmu.
2. Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrata antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem (asinīm, gļotām, dzelteno žulti, melno žulti), kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā. Pamatojoties uz Hipokrata mācību, tika piedāvāta temperamentu tipu sistematizācija atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā.
3. Mūsdienu amerikāņu psihologs U. Šeldons un vācu psihiatrs un psihologs E. Krečmers, konstitucionālā psiholoģijas virziena pārstāvji, saskatīja trīs cilvēka ķermeņa uzbūves tipus: U. Šeldons – ektomorfo, mezomorfo un endomorfo; E. Krečmers – astēnisko, atlētisko un piknisko. Šis virziens vadās no tā, ka cilvēka temperamentu nosaka viņa ķermeņa konstitūcija ( no lat. constitutio – uzbūve). Šī virziena pirmsākumi meklējami XX gadsimta 40. gados.
4. Temperamentu noteicošo faktoru pētījumos priekšroka tiek dota ar cilvēka centrālās nervu sistēmas darbību saistītajiem faktoriem. Šo pieeju savos darbos zinātniski pamatoja I. Pavlovs. Detalizēti aprakstot augstākās nervu sistēmas darbības mehānismus un likumus, viņš sasaistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības dinamiskajiem raksturojumiem. Pavlovs izdalīja trīs nervu sistēmas īpašības: nervu šūnās norisošo ierosmes un bremzēšanas procesu spēks, kustīgums un līdzsvarotība.
5. No vecākiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas tipu. …