Pirmais šo jēdzienu ieviesa sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts. Apmēram 2,5 tūkstošus gadu atpakaļ, viņš pievērsa uzmanību atšķirībām cilvēku uzvedībā. Viņš pirmais mēģināja iedalīt cilvēkus pēc viņu izturēšanās rakstura četros tipos un deva tiem apzīmējumus, kuri tiek izmantoti arī mūsdienās. Hipokrāts uzskatīja, ka cilvēka organismā ir 4 dažādi šķidrumi. Tas šķidrums, kurš ir vairākumā, nosaka cilvēka temperamentu. Holēriķim organismā pārsvarā ir žults (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu val. – phlegma), sangvīniķim – asinis (grieķu val. – sanguis).
Divdesmitā gadsimta četradesmitajos gados amerikāņu psihologs U. Šeldons un vācu psihologs E. Krečmers uzskatīja savādāk. Viņi saskatīja trīs cilvēka ķermeņa uzbūves tipus:
U. Šeldons – ektomorfo, mezomorfo un endomorfo;
E. Krečmers – astēnisko, atlētisko un piknētisko.
Pirmais tips (astēniskais, ektomorfais) – kalsns cilvēks ar iegarenu seju, augstu pieri, garām, tievām rokām un kājām, šauru krūšukurvi un vēderu, neattīstītu muskulatūru bez zemādas taukiem, labi attīstītu nervu sistēmu.…