Tēvs.
„Un tad no staļļa puses vai klēts nāca tēvs, vingri un cieti sperdams ik soli un taisni nesdams gadu nastas nesaliekto, slaiko virsdienesta seržanta augumu – savā laikā labākais šāvējs visā Varšavas gvardijā. Viņa kalsnā seja bija barga un skarba, bet zem garajām ūsām paslēpies vizēja viegls pussmaids, pussmīns par dēlu ierašanos.”
Jānis Vanags, izbijis kareivis būdams, kas piecpadsmit gadus dienējis armijā, saņēmis septiņpadsmit godalgas par šaušanu un saņēmis gvardijas komandiera pateicību, ir stingra un skarba rakstura cilvēks. Taču, kļuvis par māju saimnieku, ar laiku ir iemantojis daudz citas, tikai saimniekiem raksturīgas, īpašības. To milzīgo pieķeršanos mājām, pagalmiem, laidariem, rudzu un kartupeļu laukiem, to izjūt tikai īsts latvju zemnieks.
Mātes bērēs tēvs varonīgi turas, lai neizrādītu, cik stipri viņš pārdzīvo, un cik ļoti viņam ir skumji. Viņš nedrīkst nolaist plecus, jo kurš tad balstīs abus bēdu sagrautos dēlus?
„Tēva seja ir bāla, bet cieta un skarba kā arvien, tikai acu plakstiņi mazliet sarkanāki un melnās ūsas, kurās viz vecuma sarma, nokarājas lejup, gandrīz aizskardamas dziesmu grāmatu.”
Vien acis, kas pilnas smagu bēdu un baisas uguns, liecina par to, ko Vanagu tēvs jūt patiesībā.
„Tēvs pārvelk ar plaukstu sev pār seju, noslaucīdams iesirmajās ūsās ieritējušu lielu asaru. Tad viņš saņemas, atkal ir bāls, ciets un mierīgs.”
Bēgļu gaitām pienākot, tēva vaigs kļūst arvien drūmāks, naktīs viņam nenāk miegs, un, nemiera mākts, viņš maršē no viena istabas gala līdz otram, taču sagurušie pleci netaisās nolaisties, tie arvien vēl stalti turas.
„Viens, divi, viens, divi, viens, div’! Tēva soļos sadzirdams tas pats vecais mūsu mājiniekiem tik pazīstamais vingrums, kas virsdienesta kareivjiem iet līdzi līdz kapa malai, un neizgaisdams ne zem kādas bēdu nastas smaguma.”
Pienāk diena, kad arī Vanagu dzimtas mājas tiek atstātas, un tās iemītnieki aiziet bēgļu gaitās. Vanagu tēvam lūzt sirds, pametot skatu uz mājām, kuras attālinās arvien tālāk un tālāk, līdz pavisam pazūd skatienam.
„Tagad mums vairs nav gandrīz nekā – tikai pieci vezumi mantu, pieci zirgi, un Edes sargātais govju pulks. Mēs esam kļuvuši gāju putni, nezinām, kurt apstāsies mūsu jaunās gaitas un ko nesīs rīts.”
„Aci pret aci, zobu pret zobu – tā, dēls, stāv rakstīts Bībelē!”
Ar šiem vārdiem tēvā mostas asins naids, kam nav un nebūs gala. Un abi ar dēlu Artūru iestājas brīvprātīgajos karavīros.
„Ar karu mums atņem mājas, un karā mēs tās atgūsim atpakaļ.”
Tēvs tiek rotas virsseržanta matā, un viņa un dēla kara gaitas ir sākušās.
Pēc pirmās kaujas Slokā Edgars bija atbraucis ar lūgumu dienēt kopā ar Artūru un tēvu, bet tēvs šo lūgumu noraidīja, sakot, ka nav labi, ja kopā ar tēvu feldfēbeli dien viņa dēls leitnants: cietīs disciplīna, un citi virsnieki vīpsnāšot, ka dēls viņu komandējot.
Rotas komandieris Vanags ļoti ievēroja, lai visur valdītu teicama disciplīna un kārtība. Ar dēlu Artūru viņš sarunājās reti, un vakaros, kad Artūrs aizgāja pie viņa uz istabiņu, viņi varēja visu nakti nosēdēt nepārmijuši neviena vārda. Reizēm vienīgais, ko viņi pateica bija: „Ar labu nakti!” . Viņi lieliski sapratās bez vārdiem.
Ar katru cīņu asins naids tēvā auga arvien spēcīgāks, un, ja nāktos, tad viņš pats saviem zobiem kristu pie rīkles ienaidnieka kareivim.
…
