Domāšanas procesam, kā tādam, jau izsenis tiek pievērsta liela uzmanība no zinātnieku puses, kā arī rakursi no kādiem tas tiek aplūkots ir ļoti dažāds tamdēļ domāšanas, kā fenomena definējumi ir daudzveidīgi. Domāšanas procesa izpratnei autors piedāvā Jāņa Siliņa domāšanas definējumu:
Domāšanā izpaužas mūsu garīgā aktivitāte: mēs kārtojam, apvienojam un sadalām mūsu atziņas saturus. Kā sadalītajai un apvienotajai domāšanai ir divpusīgs raksturs: tā ir analītiski sintētiska. Šādi atziņas saturi, ko veido domāšana ir pretstats brīvai priekšstatu plūsmai, kas piemēram, valda asociāciju rotaļā, mums iegrimstot pasīvā sapņainībā. Domāšanai ir mērķtiecīga daba, tā vēršas uz uzdevumu. Domāšanas uzdevums ir izzināt to, kas ir, sniegt objektīvi pamatotu atziņu. Tamdēļ jāsaka, ka domāšana ir pieskaitāma apziņas intencionāliem aktiem. Domāšanai ir priekšmetīgs raksturs: tukša doma, kas nevērstos uz kādu priekšmetu, nav iespējama.
No definīcijas izriet, ka domāšana pēc savas būtības ir sarežģīts process, kurš ir mērķtiecīgi vērsts uz noteiktu uzdevuma atrisināšanu.
Pastāv ļoti daudz dažādu domāšanas formu piemēram: verbālā, loģiskā, hipotētiskā, matemātiskā un citas. Katrs no šiem domāšana veidiem tiek izšķirts pēc to pasniegšanas līdzekļiem (simboliem, terminiem) tā, lūk, matemātiskā domāšana ir saistīta ar matemātisko simbolu izmantošanu, verbālā ar lingvistisko simbolu pielietošanu. Turpretim citi domāšanas veidi var tikt atpazīti pēc to cēloniskās sistēmas, piemēram, tāds domāšanas veids kā loģiskā domāšana. Protams, visas šīs domāšanas formas, jeb veidi tiek izmantotas dažādās fundamentālās zinātnēs, kā arī ikdienā risinot dažādus jautājumus. Šīs domāšanas formas var tikt pielietotas vienlaicīgi, veidojot tādu kā daudz slāņainu domāšanas formas veidu.
…
