19. gadsimts tiek dēvēts par jauno laikmetu, jo visās mākslas jomās notika pārmaiņas. Radās jauni mākslas virzieni, kā neoklasicisms, romantisms, reālisms, impresionisms, postimpresionisms, neoimpresionisms, simbolisms, jūgendstils. 19. gadsimta arhitektūrā atdzima senie mākslas stili, kurus tad nosauca par neorenesansi, neoklasicismu un neogotiku.
19. gadsimtā turpināja pastāvēt mākslas akadēmijas ar vecajiem, iesīkstējušajiem priekšstatiem par skaistuma vērtību. Akadēmiju iesīkstējušās tradīcijas neveicināja mākslas attīstību, tās pat kavēja jebkādu netradicionālu mākslas izpausmju veidošanos. Tomēr pastāvēja mākslinieki - dumpinieki, kas labāk gāja savu ceļu un palika sabiedrības izstumti, nekā pakļāvās novecojušām dogmām un aizspriedumiem. 19. gadsimta kultūrā izvirzījās šādi mākslinieki, kas turklāt pat veica ko nebijušu - mākslinieki ar vienādiem mērķiem un vienādām interesēm sāka veidot savas mākslinieku apvienības neatkarīgi no akadēmijām! 19. gadsimta sākumā sabiedrība vairāk atzina akadēmiju piekopto mākslu, mākslinieks, kas savu talantu bija attīstījis pašmācības ceļā un pie meistariem, bet nebija guvis izglītību akadēmijā, parasti atradās konfliktā ar oficiālajām iestādēm un viņam nebija iespējams izstādīt savus darbus oficiālo iestāžu rīkotajās izstādēs. Tomēr mūsdienās redzam, ka tieši šie jaunie, dumpīgie mākslinieki un viņu radītie mākslas virzieni ir vērtības, ar kurām 19. gadsimts iegājis vēsturē.
Francija bija novājināta pēc revolūcijas un biežās valdību maiņas. Sabiedrībā valdīja pagrimums, un, kā jau smagos politiskos apstākļos, cilvēki bija vairāk ieinteresēti ekonomiskajos un politiskajos jautājumos, nevis mākslā. Sabiedrības intereses bija pārorientējušās uz materiālās ražošanas sfēru un liela nozīme tika piešķirta kapitālistiskajai ekonomikai. Ko radīja mākslinieki, un kā pret viņiem izturējās sabiedrība?
R.Vāgners 1841. gadā raksta: ”Mākslinieks ir ar dievišķās iedvesmas liesmu apveltīts mirstīgais”. Mākslinieks darbojas sava talanta un vīziju pārpilnības vadīts, viņš dzīvo tikai no savas mākslas, kuras ideja atklāj viņam pašam viņa būtību. Mākslinieks jūtas brīvs, viņš liek savam darbam rasties klusumā, vientulībā, lai to visbeidzot savas cēlsirdības aktā piedāvātu publikai. Taču modernā publika, norāda Vāgners, ir „šausmīgs pūlis”, „truli cilvēki”, kas ir tukši, vienaldzīgi, tirāniski un kaprīzi. Tie diez vai spēj saprast ģeniāla mākslinieka darbu. Līdzīgus vārdus par publiku izteica arī citi 19. gadsimta ģēniji.
19. gadsimta. vidus un otrā puse māksliniekiem izvirzīja jautājumu – Vai mākslas un skaistuma ideāls var noturēties pūļa, kas atrauts no estētiskās tradīcijas, spiediena priekšā? Vai mākslinieks nekļūst par pūļa apkalpotāju? Radās mākslinieku grupa, kas nolēma pretoties mākslas degradācijai laikmetīgajā pasaulē, aizstāvot mākslas cēlumu un tīrību. Par šā virziena, kas radās Francijā, lozungu kļuva „Māksla mākslai” (L’ art pour l’art). Tās līderi bija G.Flobērs, T.Gotjē, E.Ž.Gonkuri, Š.Bodlērs. Anglijā to pārstāvēja V.Peiters un O.Vailds.
…
