Dižrenesansi Itālijā pārstāv tādi izcili mākslinieki kā Leonardo da Viņči, Mikeladželo un Ticiāns. Šo četru meistaru daiļrade ir tik varena, ka aizēno visu citu šā perioda gleznotāju sasniegumus. Dižrenesanses mākslā cilvēka tēls kļūst par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu, t.i., šajā periodā pieaug Itālijas mākslai raksturīgais antropocentrisms. Cilvēks dižrenesanses svinīgajā reālismā tiek traktēts kā aktīvs varonis, kas cenšas pakļaut sev pasauli. Tāpēc agrīnās renesanses līdzsvaroto harmoniju pakāpeniski sāk nomainīt dižrenesanses dinamiskā harmonija. Ierosinājumi tam meklējami XV gs. otrās puses Florences mākslā. Kaut arī XVI gs. sākumā Florences diplomātijas veiksmes ir jau pagātnē. Tās primaritāte mākslas laukā vēl ir neapstrīdama. Par to ļauj spriest Leonardo da Vinči un Mikelandželo agrīnie sasniegumi, arī Rafaēla intereses par florenciešu glezniecību (Rafaēls uzturējies Florencē no 1504. līdz 1508. gadam).
Izcilais Florences gleznotājs, tēlnieks un zinātnieks Leonardo da Viņči (1452- 1519) tiešām vērtējams kā Florences skolas tradīciju (plastiskais apjoms, gaismēnas, perspektīva) turpinājās, taču ienes to izpratnē novācijas, kas padara
viņa mākslu par tipisku jaunā perioda sasniegumu.…