Tēlniecība viduslaikos

Pēc Franku valsts sabrukuma, 9. gs. 2. pusē, Rietumeiropu skāra drūms un grūts periods, kura laikā tika izpostīti un gāja bojā arhitektūras pieminekļi un mākslas darbi. Mākslas novirzieni Rietumeiropā sāka attīstīties Karolingu dinastijas valdīšanas laikā, t.i., 10. – 12. gs. Šo laika posmu zinātnē sauc par romānikas posmu.
Par galveno romānikas stila centru kļuva Francija, kur 10. – 12.gs. visi tēlotājmākslas veidi, t. sk., tēlniecība bija pakļauti baznīcas ideoloģijai. Šajā sākumposmā tēlniecība bija cieši saistīta ar arhitektūru. Tikai ar 12.gadsimtu Francijā sākās romānikas tēlniecības uzplaukuma posms. Raksturīgākais šim laika posmam bija monumentālais cilnis, ko plaši izmantoja dievnamu ārējai mākslinieciskai apdarei. Ciļņi tika koncentrēti portālu sānu malās vai arī izkārtoti frīzes veidā pa visu fasādes plakni. Romānikas posma mākslinieki par tēlojuma sižetu izmantoja simbolu valodu un savos darbos tiecās pēc fantastiskā, neparastā, baismīgā. Ornamentikā tika izmantoti augu, dzīvnieku un dīvainu radījumu motīvi.
Viens no raksturīgākajiem franču romānikas ciļņu paraugiem ir Muasakas Sv.Pētera baznīcas dienvidu portāla cilnis, kas darināts 1120. – 1125.g. (1;68)

…