Nosaukt televīzijas izgudrotāju nevar, jo modernā televīzija ir daudzu izgudrotāju un zinātnieku pūliņu kopīgs rezultāts, kuri strādājuši fotoelektrības, redzes fizioloģijas, gaismas tehnikas, optikas, elektrovakumtehnikas, radiotehikas un citas zinātnes un tehnikas nozarēs. Šo daudzo nozaru nevienmērīgās attīstības dēļ televīzijas attīstība līdz pat pēdējam laikam bija nedaudz aizkavējusies. Tāpēc izveidojies nepareizs uzskats, ka televīzija ir viens no jaunākajiem izgudrojumiem.
Televīzijai ir ļoti interesanta un tāla pagātne. Televīzijas attīstību var sadalīt vairākos principiāli atšķirīgos posmos, kas hronoloģiski nav stingri norobežoti, bet dažkārt savstarpēji pārslēdzas.
19. gs. otrā pusē tūlīt pēc fotoelektroniskā efekta atklāšanas un elektriskās kvēlspuldzes izgudrošanas daudzās valstīs gandrīz neatkarīgi cits no cita radās vairāki attēlu pārraidīšanas projekti: amerikāņu Keri (1875. g.), portugāļa de–Paivas (1878. g.), francūža Senleka (1879. g.), angļa Biduella (1880. g.) u.c., interesantu projektu 1880. g. ieteica arī Maskavas Tautas universitātes profesors Bahmetjevs. Savu aparātu viņš nosauca par elektrisko telefotogrāfu.
Pirmo projektu autori domāja šādi: kāpēc meklēt jaunus ceļus, ja pati daba, šis gudrais skolotājs, to norādījusi cilvēka redzes orgāna – acs veidā. Acs tīklene jāaizstāj ar selēna fotoelementu mozaīku, nervi – ar vadiem, smadzeņu garozas šūnas – ar elektriskām spuldzītēm, un televīzija būs izgudrota.
Tāds bija Keri ieteiktais attēla vienlaicīgais pārraides projekts. Tomēr aklā dabas kopēšana nedeva pozitīvus rezultātus. Galvenās grūtības šajā projektā sagādāja milzīgais pārraides līniju (vadu) skaits.
De-Paiva, izmantodams cilvēka redzes inerci, atrada principiālu iespējamību pārraidīt televīzijas signālus tikai pa vienu pārraides līniju (vadu pāri). Taču iekārtas raidītājs un uztvērējs tajā konkrētajā formā, kā to ieteica de-Paiva, tāpat kā Keri projekts izrādījās praktiski nerealizējams.
Līdzīgu likteni piedzīvoja arī pārējie attēlu pārraidīšanas projekti.
Kaut arī šie projekti bija ļoti primitīvi un praksē neieviesās, tiem bija liela nozīme televīzijas tālākā attīstībā: pirmkārt, tika atrasts galvenais televīzijas tehnikas princips – attēla sadalīšana elementos; otrkārt, noskaidroja, ka vienlaicīgi pārraidīt visus attēla elementus ir praktiski gandrīz neiespējami. Vajadzēja izmantot redzes inerci un elementus pārraidīt ātri citu pēc cita – lietot tā saucamo attēla izvēršanas principu.…
