Vēsture
Ķīnieši ne tikai dāvāja pasaulei tējas nosaukumu un iemācīja lietot tējas dzērienu, bet arī atklāja tējas augu - tējas krūmu, pirmoreiz pieminot to gandrīz 4700 gadus atpakaļ. Leģenda vēsta, ka tējas krūms radies, kādam ķīniešu svētajam nometot zemē acu plakstiņus, kurus nogriezis pēc tam, kad lūgšanas laikā neviļus iesnaudies. Par sodu sev, lai acis nekad vairs nevarētu salipt miegā. Līdz pat šim laikam ķīniešu un japāņu valodā tējas un acu plakstiņu apzīmēšanai lieto vienu un to pašu hieroglifu. Gan senākās rakstītās ziņas, gan vēlāk radusies leģenda, apliecināma uz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, kad no tējas lapām sāka gatavot uzmundrinošu, miegu kliedējošu dzērienu, kuru sākotnēji lietoja tikai reliģiozu ceremoniju laikā, liecināja par to, ka tējas dzimtene var būt vienīgi Ķīna. Tā arī skaitījās, līdz 1825. gadam, kad kalnu džungļos ZA Indijā, (Asamā), Birmā, Vjetnamā un Laosā atklātas veselas savvaļas tējas koku birzis. Tādas pašas savvaļas tējas audzes tika rastas arī Himalaju dienvidu nogāzēs, Tibetas kalnienes dienvidaustrumu apvidos tur, kur sākas lielās Āzijas upes: Jandzi, Bramaputra, Mekonga, Salnina, Iravandi. Zinātnieku viedokļi dalījās- vieni joprojām turpināja uzskatīt Ķīnu par tējas dzimteni, otri izdarīja secinājumus par labu Himalaju priekškalnes rajonam. Tikai salīdzinoši nesen tika noskaidrots, ka Indijā un Indoķīnas zemēs atrastās tējas audzes nav savvaļas mežs, bet par mežiem kļuvuši kultūraugi, kas liecina par senas civilizācijas pēdām, līdzīgi tam senu dievnamu drupas liecina par kādas tautas vēsturi. Taču, ja miruši akmeņi šādos gadījumos ir spējīgi runāt, tad ar dzīviem kokiem ir citādi- tie nevar pateikt vai vienmēr bijuši savvaļas, vai kļuvuši par tādiem gadsimtu gaitā. Lūk, kāpēc jautājums par tējas dzimteni bija un paliek strīdīgs līdz pat mūsu dienām. Vēl neskaidrāks tas kļuva pēc tam, kad 50. gados ķīniešu botāniķi atklāja lielus savvaļas tējas koku mežus Ķīnas DR nomalēs, Huičžou, Sicuaņ un Juņnaņ provincēs, kur tējas džungļi izvietojušies dažkārt pat pusotra tūkstoša metru augstumā virs jūras līmeņa. Lūk, šeit patiesi tējas augi, pēc visa spriežot, bijuši savvaļas, nevis kļuvuši mežonīgi laika gaitā. Bet kā to zinātniski pierādīt? Botāniķi neņēmās to darīt. Lieta tā, ka priekš viņiem klupšanas akmens ir jautājums par tējas augu veidiem- vai tas ir viens un tas pats augs, neatkārtojams savā būtībā, vai tam ir brāļi un māsas. 1962. gadā pa jaunam atrisināt šo problēmu ķērās nevis vairs biologs, bet- ķīmiķis K.M. Džemuhadze, kurš ar bioķīmiskās analīzes palīdzību noskaidroja, ka savvaļas liellapainā tēja no Juņnaņi džungļiem un šai teritorijai pieguļošās Vjetnamas ir viena no senākajām savvaļas tējas šķirnēm, arī salīdzinājumā ar tā saukto Asamas paveidu. Nācās secināt, ka tieši šis rajons ir tējas dzimtene un ka šis tējas veids ir vissenākais, sākotnējais, citiem vārdiem- tējai ir tikai viena suga. Visas pārējās ir tikai pasugas, kas apkārtējās vides, klimatisko un augsnes apstākļu ietekmē tīri ārēji izmainījušas savas anatomiskās un morfoloģiskās īpašības. Šis senais savvaļas tējas koks ir apmēram 10 m garš, ārkārtīgi ražīgs, ar bagātīgu lapu ķīmisko sastāvu. Šis viedoklis mūsdienās ir guvis vispārēju atzinību.
Tēja ir otrais populārākais dzēriens pasaulē, tikai ūdens tēju apsteidz popularitātes ziņā un ieņem pirmo vietu. Lai arī tējas vēsture nav īsti skaidra, skaidri zināms ir tas fakts, ka tējas dzeršanas paražas Japānā ieveda mūki no Ķīnas, kuri atveda arī tējas koka sēklas. Mūsdienās tējas dzeršana Japānā ir ļoti ierasta un parasta lieta, bet tējas dzeršanas vēsture sniedzas apmēram 1200 gadu tālā pagātnē. Tāpat, ka dažas citas lietas, arī tējas baudīšanas mākslu japāņi pārņēmuši no saviem kaimiņiem ķiniešiem.
…
