Divdesmitajā gadsimta sākumā siltuma enerģija kļuva par galveno rūpnieciskās ražošanas attīstības bāzi, par pamatbāzi elektroenerģētikas attīstībai.
Mūsdienu apstākļos siltumenerģijas izmantošanas jomā radušies citi kritēriji, kas nosaka tās izmantošanas nepieciešamību un iespējas.
Pareizi izraudzītas elektriskās un siltuma ražošanas metodes un izlietošanas paņēmieni lielā mērā nosaka visu veidu kurināmā resursu izmantošanas pakāpi.
Pirms daudziem gadiem inženieri nāca pie atziņas, ka centralizēta apkure ir daudz ekonomiskāka par atsevišķām krāsnīm katrā dzīvoklī. Jauna ievirze pilsētu un ražošanas uzņēmumu apsildīšanā sākās līdz ar jaudīgu termoelektrostaciju būvi. Agrākajos gados tvaiku no turbīnām izvadīja atmosfērā vai laida cauri ekonomaizeram – ierīcei, kurā sasildīja ūdeni, ko iesūknēja tvaika katlos. Pēterburgā 1903. gadā uzbūvēja iekārtu, ar kuru divu slimnīcu sildīšanai izmantoja elektrostacijas turbīnās izmantoto tvaiku.
PSRS elektriskās un siltuma enerģijas plānveida izmantošana atbilstoši tautsaimniecības prasībām sākās pēc GOELRO plāna izstrādāšanas. Plānā paredzēja valsts termofikācijas pamatus: elektriskās un siltumenerģijas kombinētu ražošanu. 1924. gadā Ļeņingradā no TEC-3 uzbūvēja vispārējas lietošanas siltumvadu. 1928. gadā uzsāka Maskavas termofikāciju. …