Tā kā Tautu Savienība ir pārraudzībā pār Dancigu, tai bija jānosūta savs komisārs, kurš it kā būtu starpnieks starp Poliju un Dancigu. Hitlers šo problēmu saprot. Dancigas parlamenta vairākums ir nacionālsociālisti, kur vadītājs ir Greizers. Tautu Savienības nosūtītajam komisāram Lesteram saasinājās attiecības ar Greizeru. 1936.gadā Tautu Savienība notur slepenu apspriedi Ženēvā, kur noklausās visas puses – Lesteru, Greizeru un Polijas pārstāvi, kā rezultātā nolemj mainīt komisāru – vietā nāk Burkhards, taču tas nav risinājums. Vācija ar šo jautājumu spiež uz uzvarētājvalstīm.
Nobeigums
Tautu Savienības izveides sākotnējā posmā, tās darbība vērtējama pozitīvi, lai gan šajā savienībā pārsvarā dominēja 2 lielvalstis – Francija un Lielbritānija, kur lēmumi bieži vien tika pieņemti balstoties uz šo valstu individuālajām, nevis pasaules kārtības uzturēšanas interesēm.
Tātad, sākotnēji problēmas tika atrisinātas sekmīgi, bet sākot ar trīsdesmitajiem gadiem, konfliktu risināšana vairs nenotika tik veiksmīgi. Tika pārkāpti Versaļas sistēmas noteiktie punkti, dažas valstis uzsāka mobilizācijas procesus, kas uzskatāma par agresiju, bet Tautu Savienība neveica nekādas sankcijas. Liels mīnuss šai savienībai bija arī tas, ka noteiktie mērķi kopumā bija diezgan iluzionistiski – netika definēts, kas ir agresija, agresorvalsts, un ko pret to pasākt. Tā kā tās panākumiem bagātā darbība līdz Otrā pasaules kara sākumam jau bija iznīkusi, nevarēja būt ne runas par sekmīgu palīdzības sniegšanu Baltijas valstu okupācijas laikā.
Lai arī Tautu Savienība izjuka, tomēr tā bija radījusi ideju par universālas neatkarīgu valstu organizācijas nepieciešamību. Lielu daļu Tautu Savienības funkciju un mērķu pārņēma Apvienoto Nāciju Organizācija.
…