Tautiskā romantisma iezīmes latviešu literatūrā

Tautiskais romantisms ir literatūras strāvojums Latvijā 19.gs. 70 – 80. gados, Latvijā formā un saturā ieguva izteikti latvisku un nacionālu raksturu, radies īpašos vēsturiskos apstākļos. Tautiskie romantiķi dzejā un liroepikā pauda tautas atmodas laika idejas, stiprinādasmi nacionālo pašapziņu un ticību nākotnei. Kā arī šim literatūras virzienam Latvijā ir raksturīga ideja par savas tautas brīvību, tautas spēka cildinājumu. Dzejā senatnes apdziedājums tika saistīts ar romantisku sapni par brīvību.
Grūtā latviešu cīņa pret iebrucējiem un apspiedējiem, senču brīvības aizstāvēšana pēcnācēju labklājības nodrošināšanai jeb nacionālo vērtību izpausme – latviešu tautiskā romantisma pamattēma
Tautiskā romantisma idejiskais pamats bija latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās kustība no baltvācu muižnieku un mācītāju jūga. Visi šī virziena pārstāvji savas daiļrades centrā izvirzīja tautu un tautas brīvības ideālus. Ļoti lielu ietekmi uz tautisko romantismu atstājis 70. gadu ideologs Atis Kronvalds, kura galvenā ideja bija nesavtīga tautas un tēvzemes mīlestība.
19.gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Uzmanības centrā pamazām nonāk indivīda subjektīvā pasaule, jūtu dzīve.…