Noliedzot savu valodu, mēs noliegtu savu tautu, aizmirsdami savu vēsturi, mēs kļūtu nabagi, bet atsacīdamies no dainām, mēs zaudētu savu dvēseli.
Tautasdziesmas jeb dainas ir viena no mūsu tautas bagātībām, un lepoties ar tām mums ir pamats. Ne visām tautām ir tik daudz dziesmu kā mums. Daudz to noteikti ir bijis arī citām tautām, bet tieši latviešu tautai ir bijis savs Krišjānis Barons – vīrs, kurš šīm dziesmām spēja ziedot savu dzīvi. Barontēvs nodzīvoja garu mūžu – paguva lielo tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbu pabeigt. Viņš kļuva par mūsu tautas balto Dainu tēvu.
Latviešu tautai pieder šie biezie dainu sējumi, un tajos ierakstīta mūsu valoda, mūsu vēsture, mūsu tautas gadsimtu pieredze un sapņi. Tāpēc tautasdziesmas bijušas un vēljoprojām ir viens no pašiem svarīgākajiem latviešu kultūras un gara dzīves stūrakmeņiem.
Latviešu mūzika, glezniecība, grafika un visas pārējās mākslas lielā mērā balstās uz tautasdziesmu pamatiem, bet jo īpaši tas sakāms par latviešu literatūru.
1.Dzīves skaistuma redzējums latviešu tautasdziesmās
Latvju dainas ir daudzu paaužu mūžu dziedātas sāpju un prieka dziesmas. Latviešu tautas dzīve ir „tecējusi kalnā un tecējusi lejā”. Maizes rieciens latviešiem nenācās viegli, bet viņi spēja saredzēt skaistumu, sirsnību, jaukumu, svētumu, visu to, ko, grieķu filozofa Platona vārdiem runājot, var tikai gara acīm saskatīt. Tautasdziesmu pasaulei krāsu un skaņu dažādības netrūkst. Arī ikdienā var atrast pavisam parastu skaistumu – kumeļa spalvas spīdumā, cimdu rakstu raibumā. Pat tēva sētas dubļi var būt sudraboti. Tautasdziesmas mums pierāda, ka dzīvei ir nepieciešams skaistums. Var dzīvot naidā, sviedru smagumā, īgnumā, bet var ar apbrīnojamu sīkstumu un pašcieņu smagu dzīvi dzīvot viegli – „vieglām rokām smagas dzirnas malt, vieglām kājām dubļus brist”.
Katrai tautai ir sava garīgā laipa, ko viena paaudze pamet nākamajai paaudzei. Laipa ir kultūras pasaules simbols. Tas ir gudrs padoms, kā nodzīvot pēc iespējas pilnvērīgāku dzīvi, cilvēcīgāku mūžu. Ir jādomā ne tikai par mirkli, bet arī par mūžību. Ar zemnieka taupīgo tālredzību tautasdziesmās atgādināts, ka, mirkli laipojot, jādomā arī par rīt darāmajiem darbiem un dzīvojamo dzīvi. Visam, kas būs rīt, jāgatavojas savlaicīgi: jāsteidz palīgā Laimai ravēt pirts taku, Ziemas saulgriežos jāizlūdzas auglība nākamās vasaras ražai, rītdienas ļaunā vara atbaidāma šodien ar ķekatu dziesmām, ar Līgo skaļumu.…
