Lai radītu zināmu pretsparu Saeimas dominēšanai un nodrošinātu lielāku politisko atbildīgumu, jau deviņdesmito gadu vidū atsevišķas politiskās partijas formulēja priekšlikumus izmainīt Saeimas ievēlēšanas kārtību, pārejot uz jaukto vai pat mažoritāro vēlēšanu sistēmu, un ieviest visas tautas vēlēta Valsts prezidenta institūciju.
2001.gadā šie priekšlikumi ir konkretizēti un ietverti Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darba grupas izstrādātajos Satversmes grozījumos. Dokumenta autori pārmaiņu nepieciešamību pamato lakoniski – Satversme ir pārāk īsa un novecojusi. Reizumis sastopamas atsauces uz tautas pausto gribu pēc atsevišķiem konstitucionāliem grozījumiem, tomēr retoriskie argumenti dominē pār racionālajiem.1
Līdz šim pie mums ikvienas prezidenta vēlēšanas/pārvēlēšanas ir bijušas nesaraujami saistītas ar diskusiju par to, vai Latvijā tomēr nevajadzētu tautas vēlētu prezidentu (turpmāk - TVP). Kad pirms trijiem gadiem ar jaunu Satversmes grozījumu projektu nāca klajā Bojāra vadītie sociāldemokrāti, TVP bija viens no viņu izmestajiem trumpjiem. Par labu šim principam nepārprotami izteikušies arī Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe–Freiberga. Par TVP aktīvi diskutējusi arī Igaunija, lai gan grozījumi likumdošanā pretēji politologu prognozēm vēl nav pieņemti. Taču blakus ir arī gluži cits piemērs — Lietuvas prezidents Pakss, ko ievēlēja tieši tauta, bet kura darbība izvērtas par lielu kaunu starptautiskā mērogā…