Latvijas Republikas Satversmē ir ievērojams pants (2. pants), kurš skan: „Latvijas valts suverenā vara pieder Latvijas tautai”. Te nosaukta suverēnā vara un divi šīs suverēnās varas subjekti: Latvijas valts un Latvijas tauta. Patiešām, suverenitātes jēdziens visbiežāk tiek saistīts ar valsti un arī ar tautu; valsts suverenitātes jēdziens ir viens no valsts teorijas pamatjēdzieniem, un tautas suverenitātes princips tiek ieskatīts par vienu no demokrātiskas valts pamatprincipiem. Bez tam suverenitātes jēdzienu mēdz attiecināt arī uz augstāko valts orgānu, uz valsts varu, un jaunākā laikā atskan arī balsis par tiesību suverenitāti.
Kā tad nu jāsaprot Latvijas Republikas Satversmes 2. pants tanī gadījumā, ja te domāta iekšējā suverenitāte? Vai tad neiznāk, ka demokrātiskas republikas satversmē vēl atzīta no tiesībām neierobežota (suverena) valts vara? Šis jautājums dabū pilnīgi apmierinošu atrisinājumu pašā minetajā Satversmes pantā, un proti caur to, ka šīs varas subjekts vairs nav valsts kā juridiska persona, bet šī vara pieder Latvijas tautai. Bet valsts iekšējās attiecībās arī tauta neuzstājas kā tiesību subjekts; tautas vietā darbojās viņas orgāns – politiski pilntiesīgo pilsoņu kopums, kura darbība parādās vai nu dažu citu valts orgānu radīšanā, vai arī vispārīgu abstraktu normu radīšanā. Konkrētus jautājumus šis tautas orgāns (vai, pēc parasta apzīmējuma tauta pati) nekad neizšķīr nekādus konkrētus aktus – ne juridisdiktīvus, ne administratīvus – nekad neizdod, un tāpēc nekad nenostājas un nostāties pāri likumam.
Uz moderno demokrātiju nevar attiekties aizrādījums, ka klasiskās senatnes demokrātijās valdošā tauta nereti kļuvusi tirāniska. Nav jāaizmirst, ka starp klasiskās senatnes demokrātiju un moderno demokrātiju ir liela principiāla starpība: klasiskās senatnes demokratijā tauta (caur savu orgānu – tautas sapulci) nevien izdeva vispārīgās normas, bet pastāvīgi izšķīra arī konkrētus jautājumus, izdeva jurisdiktīvus un administratīvus aktus, un tāpēc patiešām varēja būt tirāniska.…
