Pārsvarā daudzu valstu konstitūcijās ir iestrādāti „bremzēšanas mehānismi pret tautas pārejošām emocijām”. Es, uzskatu, ka šādu mehānismu iestrādāšana konstitūcijā ir lietderīga, lai tauta, gadījumos, kad notiek kādas pārmaiņas valstī vai, piemēram, krīze, nepārtraukti negrozītu konstitūciju.
Konstitūcija ir valsts hierarhiski augstākais pamatlikums, kuram jāpiemīt lielai autoritātei, tādejādi, ja tautas iniciatīvas rezultātā konstitūcija tiktu nepārtraukti grozīta, tad tā zaudētu savu autoritāti un augtāko spēku.
Galvenais uzdevums ir noteikt līdzsvaru starp tautas spēju izdarīt konstitūcijā noteiktus grozījumus, un spēju konstitūcijā iestrādāt tādus bremzēšanas mehānismus, kuri neļautu konstitūciju grozīt nelietderīgi un nepamatoti. Tautai, protams, demokrātiskā valstī jāpiemīt augstākajai varai, un spējai grozīt konstitūciju, nepieciešamības gadījumā, bet tikai akūtos gadījumos, kad nav citu iespēju kā konstitūcijas grozīšana.
Katrā valstī konstitūcijā ir noteikts kā un kādā kārtībā tauta var grozīt konstitūciju, tautas iniciatīvas kārtībā. Šis process arī nav tik vienkāršs, tas ir noteikts un iestrādāts konstitūcijā. Es uzskatu, ka tikai un vienīgi tautai kā augstākajai varas nesējai valstī ir jābūt spējai grozīt konstitūciju, jo demokrātiskā valstī nav augstākas varas par tautu.
Konstitūcija pilda tādas funkcijas kā regulēšanas funkciju un pārejas funkciju, tādejādi neļaujot politiskajiem spēkiem bez pietiekoša vairākuma kardināli grozīt pašreizējo valsts iekārtu. Tādejādi nevēršot konstitūcijas nelietderīgu grozīšanu, kā arī kardinālas izmaiņas tajā.