Tautas dziesmu dziedāšana jaunākos laikos visur gājuse ļoti mazumā, dažos vidos tā gandrīz pavisam izzuduse, gandrīz gluži apklususe. Citādi tas bija senatnē. Bagātais dziesmu pūrs mums vēl tagad liecina, ka sirmā senatnē latvieši bijuši lielu lielie dziedātāji un dziesmu cienītāji. Arī vēl mūsu vectēvi un tēvi jeb, pareizāki teicot, mūsu vecmātes un mātes daudz vairāk dziedājušas, un tās vairākās dziesmiņas un ziņas par tautas dziedāšanu mēs tikai vēl dabūjam no sirmiem vecīšiem. Galvenās no šīm ziņām še īsumā lasītājiem pasniegsim.
Senāk katram gada laikam, katriem svētkiem, godiem, darbiem un vaļas brīžiem bija ne vien savas īpašas dziesmas, bet arī savāda dziesmu dziedāšana, savādas melodijas. Pēc gada laikiem sevišķi izšķiramas šādas:
Gavilēšana. Tiklīdz pavasara siltā saulīte un dienvidus un vakaru mīkstie vēji atsedza balto sniega sagšu no zemes māmiņas mīlīgā vaiga un daba sāka mosties no cietā ziemas miega, un cīrulis trilinādams pacēlās virs druvas, tūlin atskanēja arī malu malās līgsmas gaviļu dziesmas iz cilvēka krūts. Šie pirmie gavilētāji bija gani un sevišķi avju gani, kuriem drusku vēlāki pievienojās arī govju gani. Bet gavilēja arī vēlāk un laikam visu vasaru cauri.
Rotāšana. Drīz zeme tērpās ar jaunu zaļu zāli un kokiem plauka smaržīgas lapas. Nu arī zeltenītes jaukos, ramdenos pavasara vakaros pulcējās no tuvējiem ciemiem kopā uz zināmā, gadgadu aprastā kalniņa. Tās sen jau ilgojās sadziedāt kopā lielākā barā jeb „rotāt”. …