Dzīves melnās dienas pārbauda uzticības un mīlestības spēku. Tās svaru kausos ieliek visu. Bet, ja nu nelaime aiz sevis atstāj dziļas un paliekošas pēdas uz visu mūžu? Par cilvēku ar dažādiem veselības traucējumiem var piedzimt, par tādu var kļūt. Un pasaule mazāka sarūk gan vienā, gan otrā gadījumā. Kā tādā situācijā dzīvot un rīkoties tālāk, kā piepildīt savas turpmākās dzīves dienas? Šo jautājumu uzdod sev ikviens, kurš ir citādāks, nekā pārējie. Dzīve ir pilna pārsteigumiem, bet reizēm liktenis mūs nemaz nežēlo. Tas uzliek pārāk smagu nastu mums uz pleciem, kura jānes visu mūžu. Mēs zinām arī to, ka dzīve nav rožu dārza, tajā reizēm aug arī pa kādai nātrei, bet kādēļ daudziem dzīves ceļš ir klāts tikai ērkšķiem? Ērkšķiem, kuri ir tik asi un dzēlīgi. Ērkšķi, kuri ievaino ne tikai pēdas, bet tie dziļi ieduras arī sirdī, un brūce vairs nav dziedināma, tā paliek uz visu mūžu. Tā domāju ik reizi, kad sastopu cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Mēs bieži skandinām, ka dzīve pret mums ir pārāk skarba un nežēlīga, bet ko domāt tiem cilvēciņiem, kuriem jau no dzimšanas ir uzspiests mūžības zīmogs – „tu esi citādāks, nekā pārējie”?…