Tango – Latīņamerikas dejas un dziesmas žanrs, radies Argentīnā, Buenosairesā, 1880.-tajos gados; viens no izteiksmīgākajiem Argentīnas nacionālajiem simboliem.
Vārda „tango” izcelsme joprojām nav skaidra. 19.gs. Spānijā un dažās Latīņamerikas valstīs ar šo vārdu apzīmēja dažādus dejas, dziesmu un sarīkojumu veidus. Daži zinātnieki apgalvo, ka vārdam ir afrikāņu izcelsme un tā galvenā nozīme ir “afrikāņu deja”, savukārt citi domā, ka tas cēlies Kastīlijā no sena spāņu vārda tañer (taño; ‘spēlēt’ instrumentu). No mūzikas viedokļa raugoties, tango mēdz saistīt ar Kubas contradanza, habaneru un Kubas tango, kas 1850.-tajos gados bija izplatījies visā Latīņamerikā. Brazīlijā, kā arī Rio de la Plata apkaimē 19.gs. beigās.
Izšķir 3 tango veidus: tango-milonga, tango-romanza un tango-canción. Tango-milonga ir instrumentāls skaņdarbs, kam raksturīgs stingri noteikts ritms (klasiskākais piemērs ir Julio De Caro „Boedo”). Tango-romanza, instrumentāls vai vokāls skaņdarbs, ir liriskāks un melodiskāks, tam ir romantisks teksts (viens no vislabāk zināmajiem ir Francisco De Caro „Flores negras”). Tango-canción ir sentimentāls vokāls skaņdarbs ar instrumentālu pavadījumu. …