Pasaulē tālmācība sāka attīstīties 19. gs. beigās, tomēr cilvēki savu brīvo laiku papildus zināšanu ieguvei izmantoja jau daudz agrāk. Pastāv uzskats, ka tālmācības pirmsākumi meklējami 1728. gadā. Par to liecina materiāls, kas publicēts avīzē „Boston Gazette” 1728. gada 20. martā: skolotājs Kalebs Filips (Caleb Philip) piedāvā iespēju apgūt zināšanas, studiju materiālus regulāri (vienreiz nedēļā) saņemot pa pastu. Šis process tika nodēvēts par „jauno ātrrakstīšanas jeb stenogrāfijas” metodi („New Method of Short Hand”). 1833. gadā līdzīga rakstura sludinājumi parādījās arī zviedru avīzē „Lunds Nekorilad”. 1840. gadā tālmācību sāka izmantot arī Anglijā. Galvenie nopelni te ir Īzakam Pitmenam (Isuack Pitman): viņa studenti tulkoja Bībeles fragmentus un pa pastu sūtīja tos koriģēšanai. Šī metode tika kombinēta ar svēto rakstu klātienes studijām, vēlāk tika sagatavoti arī speciāli uzdevumi. Jaunā studiju forma kļuva par pamatu un aizsākumu Īzaka Pitmena Neklātienes (Correspondence) koledžas izveidošanai.
[Ivanova I., Kristovska I., Slaidiņš I., 1999., 105 lpp.]
No angļiem tālmācības tradīcijas pārņēma vācieši: 1856. gadā francūzis Saris Tusēns (Charles Toussaint)un vācietis Gustavs Langenšeids (Gustav Langenscheidt) Berlīnē izveidoja neklātienes skolu, kurā bija iespējams apgūt valodas.
[Ivanova I., Kristovska I., Slaidiņš I., 1999., 105 lpp.]
Amerikā tālmācības sistēmas pamatlicēja bija Anna Eliota Tiknora (Anna Eliot Ticknor),kas izveidoja un no 1873. līdz 1897. gadam vadīja t.s. „mājsaimniecības” skolu („Boston - based Society to Enncouraige Study at Home”). Studiju pamatā bija vēstuļu apmaiņa starp skolēniem un skolotāju, kā ari īpaši izstrādāti testi. Vairums šīs skolas audzēkņu bija meitenes.…