Dzimis Kolorādo Springsā, Kolorādo, reliģiozu un intelektuālu vecāku ģimenē.Tēvs – draudzes mācītājs, profesors un mazas koledžas prezidents. Savu kursa darbu Pārsons veica Londonas ekonomikas skolā 1924.g.
27.- 73. g. strādā Hārvardas universitātē.
1944.g kļūst par socioloģijas katedras vadītāju.
1949.g. ASV socioloģijas asociācijas prezidents.
1967.g. ASV zinātņu un mākslas akadēmijas prezidents.
Grāmata, kurā Pārsons iepazīstina citus socioloģus ar galvenajiem sociālajiem teorētiķiem, tādiem kā Vēbers, piemēram, un iztrādāja pamatus pats savai teorijai [1:234.lpp].
Kopumā šajā darbā Pārsons izvirza trīs savstarpēji saistītus argumentus [3:171.-2.lpp]:
1)Klasiskā sociālā teorija nespēj nodrošināt rīcības apkopojumu un sociālās kārtības izskaidrojumu nenokļūstot pretrunās ar saviem priekšnosacījumiem.
2)Iepazīstoties ar četriem galvenajiem sociālajiem teorētiķiem (Maršalu, Pareto, Vēberu un Dirkheimu),atklājas, ka to teorijas var sapludināt vienā virzienā uz jaunu rīcības teoriju, “brīvās gribas” teoriju.
3)Vērtību socioloģijas attīstība ir socioloģijas kā sociālas zinātnes galvenais uzdevums, lai saprastu kā indivīda sociālas rīcības nozīme ir saistīta ar sociālās sistēmas kopējo vērtību kopējām funkcijām.
Sociāla kārtība ir iespējama tikai tad, ja sociālajiem aktoriem ir vienota vērtību kultūra, kas tos satur kopā, lai dalītu un izpildītu kooperatīvas darbības.
Rīcībai ir nozīme, jo aktoriem ir pieeja kopējām vērtībām, kas definē to rīcību un sociāla kārtība ir iespējama, jo vispārējās vērtības sasaista aktorus sociālās sistēmās tādā veidā, lai nodrošinātu mierīgu sociālo konfliktu atrisināšanu.
Tātad Sociālās rīcības struktūras galvenā ideja ir par relatīvi autonomām (patstāvīgām) sociālajām vērtībām, kuras nevar norakstīt uz materiālām interesēm vai apkārtējo vidi.…