Kad portugāļu jūras braucēji 1590.gadā pirmoreiz ieraudzīja šo salu, viņi to nosauca par Ilha Formosa – “Brīnišķīgo salu” – tās spilgti zaļās, kalnainās ainavas dēļ. Daudzus gadus bijusi Ķīnas sastāvā, Taivāna tika izolēta no tās, kad 1949. gadā uz salu aizbēga komunistu gāztā nacionālā valdība. Gan nacionālisti, gan komunisti Taivānu uzskata par Ķīnas provinci, bet nevar vienoties par to, kam ir tiesības valdīt Ķīnā.
Taivāna
Taivānas salas aprises atgādina tabakas lapu. Sala plešas Vēža tropā un atrodas pie Ķīnas austrumu krasta Klusā okeāna rietumdaļā starp Japānu un Filipīnām, un no Ķīnas cietzemes to šķir Taivānas šaurums. Taivānas platība ir 36179 km. Tās garums ir tikai 377 km un lielākais platums.
Fiziogāfiski salu var sadalīt piecās lielākās daļās: centrālā grēda, vulkāniskie kalni, kalnu pakāje, plakankalne un piekrastes līdzenumi un upju baseini. Centrālā augstkalnu grēda stiepjas no salas ziemeļaustrumu stūra līdz dienvidu galam. Tā aizņem gandrīz pusi salas. Nefrīta kalns ar saviem 3950 m ir salas augstākais punkts.
Vulkānisko kalnu vidū ievērojamākā virsotņu grupa ir Daduņa kalnu apvidus. Visu apkaimi klāj lava, kas izplūdusi no vulkāniskajiem krāteriem, kuri tagad kā koniskas smailes paceļas vairāk nekā 1000 metru augstumā. Apvidus ir unikāls, pateicoties karstajiem avotiem un fumarolām.
Kalnu pakājē, kas apjož Centrālo grēdu, ir šaura josla 100 līdz 500 metru augstumā. Raksturīgas topogrāfiskas iezīmes šai joslā ir plašas nogāzes un īsas kalnu kores, kas izveidojušās nomatu kraujās vai gar klinšu sienām. Lielākās nogāzes ir Kilun –Miaoli nogāzes pie Centrālās grēdas, kā arī tas, kas stiepjas no Dza-i līdz Pindunai.
No kalnu pakājes reljefs pakāpeniski pāriet 100-500 metru augstā plakankalnē. Šie biezie noapaļotie smilšakmens oļu slāņi ir erudītu iežu sanesas, kas noskalotas no augstākiem apvidiem. Plašākā plakankalne atrodas Taivānas ziemeļos starp Taojuanu un Sindžu.
Tālāk uz rietumiem Taivānas fizioģoegrāfiskais raksturs pāriet plakankalņu josla un pēc tam – lēzenā aluviālā līdzenumā. Visas upes, kas šķērso līdzenumus sākas augstu kalnos. Izplūstot no rietumu nogāzēm, tās sazarojas daudzos kanālos un gausi līkumo uz okeānu, veidojot plašas aluviālas deltas. …