Taisnīgums un godīgums Džona Roulza izpratnē. Salīdzinājums ar Aristoteļa uzskatiem

Taisnīgums ir bijis politiskās darbības mērķis un politoloģisku pētījumu temats kopš sengrieķu filozofa Platona laikiem. Tas definēts visai dažādi – godīgums, objektivitāte, korektums, vienlīdzīga resursu sadale un pozitīva diskriminācija nepriviliģēto grupu labā, tomēr viena no definīcijām skan šādi: „Taisnīgums ir morālās apziņas jēdziens, kas atspoguļo, cik lielā mērā atsevišķu cilvēku, šķiru, sociālo institūtu nozīme sabiedrības dzīvē atbilst to reālajam stāvoklim. Attiecībā uz atsevišķu cilvēku taisnīgums pauž atbilstību starp viņa pozitīvajām īpašībām un viņa sabiedrisko atzīšanu, rīcību un tās vērtējumu, tiesībām un pienākumiem. Neatbilstība morālē tiek vērtēta kā netaisnība. Taisnīgums sekmē personības attīstību, stiprina cilvēku ticību saviem spēkiem, labajam, rada optimistisku dzīves uztveri, savukārt netaisnīgums, kas pārvērtē, ir demoralizējošs, bet netaisnīgums, kas nenovērtē, rada mazvērtības kompleksu, neticību saviem spēkiem. Taisnīgums nepieciešams arī attieksmē pret sevi, pašķritski vērtējot savas pozitīvās un negatīvās rakstura īpašības, dotības un spējas, dzīves mērķus un plānus, kā arī reālās iespējas tos piepildīt.” Taisnīgums ir morālās, tiesiskās un politiskās apziņas jēdziens, t.i., jābūtība, kas izriet no priekšstata par cilvēka būtību un viņa neatņemamajām tiesībām. [4; 298]
Taisnīgums prasa, lai pastāvētu atbilstība, sabalansētība starp indivīdu un sabiedrību vai valsti, starp to tiesībām un pienākumiem, starp rīcību un tās novērtējumu, darbu un samaksu, noziegumu un sodu, cilvēku nopelniem un to sabiedrisku atzīšanu.…