Sv. Augustīns dzīvoja seno laiku posmā, kas sākas ar rakstības parādīšanos, bet beigas attiecināmas uz Rietumromas impērijas bojāeju 476. gadā. Nereti par seno laiku vēsturi dēvē arī laiku, kad veidojās, uzplauka un gāja bojā pirmās civilizācijas, jeb pirmās augsti attīstītās sabiedrības.Seno laiku vēsturē ir divi posmi :Seno Austrunmu vēsture un antīkā vēsture.
Pirmās civalizācijas izauga pirmatnējā vidē, tāpēc to attīstību spēcīgi ietekmēja dabas, ekoloģiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Vide noteica gan cilvēku iztikas līdzekļu iegūšanas veidu un nodarbošanos, gan arī zināmā mērā ietekmēja kopdzīves tradīcijas sabiedrībā, pat cilvēka fizisko un psihisko attīstību.
Senajos Austrumos un antīkajā pasaulē izveidojās dažādi valstu tipi un to pārvaldes formas.Lai sekmīgi tiktu galā ar darbietilpīgajiem pienākumiem zemes apsaimniekošanā un spētu aizsargāties, vajadzēja apvaienoties kolektīvos, un tas savukārt veicināja iedzīvotāju koncentrēšanos pilsētās un primitīvu valstiņu veidošanos.
Viens no dižākajiem kristietiskās filozofijas pārstāvjiem ir Sv. Aurēlijs Augustīns ( 354 – 430 ). Viņš dzimis nelielā Ziemeļāfrikas pilsētā- Tagestē neievērojama ierēdņa ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš gūst savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apgūst retorikas māku Kartāgā. Augustīna izglītība pilnībā veidojas uz latīņu kultūras pamata. Lielu ietekmi uz viņu atstāj Romas politiskā darbinieka un filozofa Cicerona uzskati. Kādu laiku viņš māca retoriku Milānā.
387. g. Augustīns pieņem kristietību un atgriežas Āfrikā. Savā dzimtajā pilsētā Tagestē viņš dibina reliģisku brālību, kas drīz vien kļūst par Hiponijas bīskapu. Šajā pilsētā viņš pavada savu atlikušo dzīves daļu. Augustīna dzīvi un garīgos meklējumus viņu ļoti ietekmējusi viņa māte – pārliecināta kristiete, vienkārša un visai pieticīgi izglītota sieviete, taču apveltīta ar pārsteidzošu garīgo spēku un rakstura stingrību. Mātes nelokāmā ticība kļūst par ceļvedi un paraugu arī Aurēlija Augustīna brīžiem pretrunīgajos, taču nerimtajos patiesības meklējumos. Viņš sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: "Grēksūdze", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva valstību". Augustīns savā domāšanā saglabājis no Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. No Augustīna viedokļa gudrība varēja būt tikai kristīgā gudrība, un tādējādi nevar būt atšķirības starp filozofiju un teoloģiju. Viņš bija pārliecināts, ka skaidra domāšana var būt tikai Dieva žēlastības ietvaros, kad ir mainījusies arī cilvēka griba. Lai pareizi izprastu cilvēku un pasauli, mums tā jāaplūko no kristīgās ticības redzes viedokļa. Cilvēka prātam ir jābūt " apgaismotam".
Sv. Augustīnam ir sava sabiedrības un vēstures filozofija, no kuras izauguši viņa uzskati morāles jautājumos.Augustīna uzskatos par sabiedrību figurē divi pamatjēdzieni: “Civitas Dei”- “Dieva valstība“ (sabiedrība) un “Civitias terrena”- “pasaules (zemes) valstība”
(sabiedrība). Abas šīs valstības ir pastāvējušas jau no pasaules sākumiem, un to pamatā ir divejādas mīlestības. Šīs valstības pēc sava rakstura nav iestādījumi ( ar redzamiem veidojumiem un struktūrām), bet “mistiskas vienības”.…
