Viens no dižākajiem filozofijas pārstāvjiem un baznīcas tēviem, Svētais Aurēlijs Augustīns dzimis (354-430) nelielā Ziemeļāfrikas pilsētā Tagestē, Hippo, neievērojamā ierēdņu ģimenē. Sākotnējo izglītība viņš gūst savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, 16 gadu vecumā, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apgūst retorikas māku Kartāgā. Augustīna izglītība pilnībā veidojas uz latīņu kultūras pamata. Viņš studē latīņu gramatiku un tekstus. Lielu ietekmi uz viņu atstāj Romas politiskā darbinieka un filozofa Cicerona uzskati, kas Augustīnam lika iemīlēt filozofiju. Tiekšanos pēc bagātības un slavas viņā aizstāja tiekšanās pēc patiesības. Vēlakajos gados šī uzskatu un attieksmes maiņa bija solis pretim kristietībai. Jau no paša sākuma viņš nojauta, ka patiesība nav sasniedzama bez Kristus.
Pēc studijām Kartāgā Augustīns atgriezās savā dzimtajā pilsētā un pēc tēva nāves strādāja tur par skolotāju. Šeit viņam piedzima dēls un agri nomira- septiņpadsmit gadu vecumā. Pēc šī notikuma Augustīns pievērsās Cicerona darbiem.1
Augustīna dzīvi un garīgos meklējumus ļoti ietekmēja viņa māte- pārliecināta kristiete, vienkārša un visai pieticīgi izglītota sieviete, taču apveltīta ar pārsteidzošu garīgo spēku un rakstura stingrību. Mātes nelokāmā ticība kļūst par ceļvedi un paraugu arī Augustīna brīžiem pretrunīgajos, taču nerimtajos patiesības meklējumos.
Pēc neilga laika Augustīns devās uz Āfriku un pievienojās manihejiešu sektai. Šim grupējumam bija daudz kas kopīgs ar gnosticismu. Sākotnēji šīs sektas pasaules uzskats Augustīnam spēja sniegt atrisinājumu viņa problēmām, taču vēlāk manihejiešu uzskatu mainīgums kļuva aizvien acīmredzamāks un pēc deviņiem gadiem Augustīns atstāja viņus.
383. gadā Augustīns nonāca Itālija. Viņš dzīvoja Milānā, kur saskārās ar ambroziju, Origēnu un Filonu. Augustīns nopietni pievērsās neoplatonismam. Tajā Dievs tika uzskatīts par absolūto, par nemainīgi labo, kas nav pakļauts nekādām pārmaiņām, visa pastāvošā sākumu. Atzina, ka ļaunums kā tāds nepastāv. Ļaunums eksistē kā labā trūkums. Tas nevar neko izveidot, radīt vai pastāvīgi eksistēt. Ir nepieciešams labais un tad tikai var pastāvēt ļaunais, kā „labā” nepietiekamība.
Augustīns bija pārliecināts kristieties, tomēr negribēja atzīt, ka kristietība ir pilnīga atdeve. Viņš bija kaislīgi aizrāvies ar izklaidēm- gladiatoru cīņām, asiņainiem skatiem, kā arī viņam bija nosliece uz ķermeniskām izpriecām bez intereses par pārdabisko. Šīs aizraušanās viņu pamazām aizveda dziļā nemierā, dvēseles tumsā un bezcerībā. Tikai atbrīvojis savu dvēseli no egocentrisma ilūzijām un pieņēmis Patiesību, Augustīns atrada sirdsmieru un ar to pašu lielāko spēku, ar kādu viņš agrāk bija nodevies tukšām izpriecām, viņš uzsāka savu sekošanu Kungam. Visa Augustīna dzīve bija nemiera pilna:” Tu esi mūs radījis priekš sevis, un nemierīgas ir mūsu sirdis, līdz tās atradīs mieru Tevī, ”viņš rakta savā darbā „Atzīšanās”. „Te, uz zemes, mūsu sirdis vienmēr būs nemierīgas. Satraukums liecina par to, ka mēs neesam mājās, jo mūsu atrašanās šajā pasaulē ir tikai laika jautājums- drīzumā mēs dosimies tālāk.”…
