Viens no lielākajiem 16. gadsimta arhitektūras projektiem bija 1100 gadus vecās Sv. Pētera bazilikas pārbūve, kas turpinājās no 1506. līdz pat 1626. gadam un kuras ierosinātājs bija pats pāvests Jūlijs II. Šajā darbā piedalījušies sava laika izcilākie arhitekti – Donato Bramante, Rafaēls, Mikelandželo un Džovanni Lorenco Bernīni. Celtniecība turpinājās (ar pārtraukumiem) veselus 120 gadus, tas ir vairāk kā gadsimtu, un, pavisam likumsakarīgi, - mainoties laikmetiem, tās gaitā bija vērojama dižrenesanses arhitektu atkāpšanās no stingras sekošanas antīkajiem paraugiem un pakāpeniska pāreja uz brīvākām un greznākām baroka formām. Sv. Pētera katedrāle, kuras arhitektoniskā risinājuma pirmavots meklējams mazajā Tempietto, no jauna apliecināja Romas vadošo lomu kristīgajā pasaulē.Jaunā katedrāle - centriska baznīca ar monumentālu kupolu - kļuva par grandiozu noslēgumu iespaidīgākajam pilsētas laukuma ansamblim sava laika arhitektūrā.
Vēsture
Svētā Pētera bazilika ir lielākā kristiešu baznīca, kas aizņem 23,000 m² lielu platību un tajā var satilpt vairāk nekā
60 000 cilvēku. Par vienu no svētākajām kristiešu zemes vietām tiek uzskatīta Svētā Pētera vārdabrāļa, kas bija viens no 12 Jēzus apustuļiem un pirmais Romas bīskaps, apbedījuma vieta, kur arī atrodas šī bazilika. Tradīcija paredz, ka kapam jāatrodas tieši zem baldahīna un altāra, tāpēc daudzi Pāvesti sākot ar pirmajiem ir apbedīti tieši šajā vietā.
Vecā Sv. Pētera bazilika bija tipisks agrāko laiku bazilikas tipa baznīcas plāna paraugs.
…