1. Nacionālie aizguvumi
Latviešu valodā ir plašs vārdu krājums (leksika), kas ļauj atspoguļot un izteikt daždažādas parādības un to savstarpējos sakarus. Ir izvērsta terminoloģija. Cilmes ziņā vārdi ir gan mantoti no radniecīgām valodām kopīgas pirmvalodas, gan aizgūti (tieši vai ar starpniecību) no kādas citas valodas (1). Par latviskas cilmes vārdiem parasti sauc mantotus vārdus, piemēram, māte, vīrs, biedrs, kaimiņš, saule, mēness, diena, nakts, jūra, sniegs, arods, ozols, gaišs, nākt (2).
Aizguvumi ir vārdi, kas pārņemti no citām valodām tiešā sazināšanās procesā. To ienākšana latviešu valodā ir cieši saistīta ar mūsu tautas vēsturi, tās ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, kā arī kultūras sakariem. Latviešu tautai ilgus gadsimtus bijuši cieši kontakti ar vācu un krievu tautu, tādēļ valodā visvairāk aizguvumu ir no šo tautu leksikas (7). Nacionālos jeb lokālos aizguvumus no vācu valodas sauc par ģermānismiem (1), tie ir, piemēram, amats, ārsts, āmurs, brilles, šķēres, šķiņķis, vinda (2), aizguvumus no krievu valodas sauc par rusismiem. Dziļi iesakņojušies latviešu valodā ir aizguvumi no lībiešu un igauņu valodas (somugrismi) (1), piemēram, puika, kukainis, salaka, launags, liedags (2). No lībiešu valodas aizgūti pārsvarā tie vārdi, kas apzīmē jūru un zvejniecību (7).
…