1. Jo tikai tie, kas meklē, spēj Viņu iepazīt un iepazinušie vairs tikai slavēt. 2. Vai manī ir kas tāds, kas spētu Tevi aptvert? 3. Vai Tevi maz aptver zeme un debess, jo Tu to visu piepildi? 4. Tev tiek atlīdzināts, lai iegūtu Tavu devīgumu, bet kam gan kas pieder, kas nav no tevis? 5. Es zinu, tajā ir daudz no sārņiem, kas aizēno skatu uz Tevi, bet kas gan to skaidru darīs? 6. Sākt ar to, ka es nezinu, no kurienes esmu ieradies šajā mirušajā dzīvē vai dzīvajā nāvē. 7. Kurš man pastāstīs par laiku, kad biju zīdainis, par tā laika grēkiem? Vai tiešām cits zīdainis, kurā saskatu savus grēkus? 8. Es pats ar savu prātu, ko Tu man biji devis, atcerējos dažādu lietu vārdus, kurus bija nosaukuši pieaugušie, jo nevarēju savas dvēseles stāvokli atklāt ne ar raudām, ne ar saucienu, ne ar kā kustību. 9. Pieaugušie savas spēles sauc par nodarbošanos, bet bērnus par viņu darbībām soda. 10. Man patika būt pirmajam spēlēs un lepojos par savām uzvarām. 11. Manas kristības tūdaļ tika atliktas, it kā paliekot dzīvam man vajadzētu vēl vairāk izvārtīties dubļos, jo pēc kristības šie paši dubļi būtu vēl lielāki. 12. Cilvēka piespiešana kaut ko darīt pret viņa gribu, nav nekas labs, pat ja tas uz ko viņu piespiež pats par sevi ir labs. 13. Es Tevi nemīlēju un Tevi nodevu, un attaisnojuma vairogs mani pavadīja. 14. Tādēļ ir skaidrs, ka jebkuras svešvalodas apgūšanai, daudz svarīgāka ir patiesa ieinteresētība nekā biedējoša nepieciešamība. 15. Atbrīvo, Kungs mani no visiem kārdinājumiem līdz pat mana mūža pēdējai dienai. 16. Kad noziedzīgiem ļaudīm piedēvē dievišķus tikumus, tad netikums vairs netiek uzskatīts par netikumu, un netikumīgais vairs nedemonstrē sevi kā cilvēka zemiskuma paraugu, bet gan kā tikumības iemiesojumu. 17. Apbalvojums bija slavēšana, bet sods – nievas un pēriens.…
