1490.—1527. gadi Itālijas mākslā bija vēl neredzēta pacēluma laiks, kaut gan šo periodu Itālijas vēsturē raksturo ekonomiska krīze un politiska novājināšanās. Šajos apstākļos Roma ļoti aktīvi centās pārņemt politisko iniciatīvu savās rokās un tādējādi veidojās par Itālijas politisko un kultūras centru. XVI gs. Sākumā pāvesti plānoja Romā grandiozus pasākumus – Sv. Pētera katedrāles un Vatikāna pils pārbūvi. Tādēļ itāliešu renesanses pēdējais posms – dižrenesanse – tiek saistīts ar Romu. Dižrenesanses mākslinieki līdz galam atbrīvojās no viduslaiku estētiskajiem kanoniem un novecojušā ētiskā satura paliekām un izmantoja antīkās tradīcijas visā pilnībā, nevis daļēji kā agrīnās renesanses mākslinieki. Šo uzdevumu viskonsekventāk un uzskatamāk veica glezniecība un tēlniecība. Arhitektūrā tas norisinājās nemanāmāk.
Lielākā baznīca Kristīgajā pasaulē.
Pagāniskā Roma bija savulaik pasaulē lielākā impērijas galvaspilsēta, tās ielās pacēlās neskaitāms daudzums tempļu un svētnīcu, un tomēr tā bija vairāk administratīvs, nevis reliģisks centrs. Tikai ar kristietības atnākšanu Roma kļuva par vienu no lielākajiem ticības centriem pasaulē. Sv. Pētera baznīca ir celta virs Pētera kapa. Romas katoļu tradīcijā Pēteris tiek uzskatīts par pirmo pāvestu.
Sv. Pētera baznīca.
Pati pirmā Sv. Pētera baznīca virs svētā kapenēm tika uzcelta ceturtajā gadsimtā, imperatora Konstantīna valdīšanas laikā. Baznīca cieta tik daudzos ugunsgrēkos, ka 1506. gadā pāvests Jūlijs II aicināja izcilo arhitektu Bramanti izveidot jaunas bazilikas projektu. Katedrāles kupolu zīmēja Mikelandželo; viņš apgleznoja arī griestus un Siksta kapelas sienu blakus esošajā pāvesta mītnē. Šie gleznojumi ir pasaules mākslas šedevri. Reliģisko ēku komplekss veido daļu no Vatikāna, kas ir atsevišķa valsts Romas teritorijā.…