Supravēsture: Nīče, Kirkegors, Šopenhauers

Horizonts, kas parādās pēc Dieva nāves ir mūžīgās atgriešanās karuselis, un Nīčem šis ir vēstures pēdējais pamats; viss griežas bezjēdzības individuālisma spirālē. „Mūžīgā Atgriešanās” destilē nevēsturisko un supravēsturisko viena idejā: domā, ka katrs mirklis, arī šis konkrētais mirklis, tiks atkārtots mūžīgi. Lielākajai daļai cilvēku mūžīgā atgriešanās tāpat kā supravēsture ir nepieņemama doma. Supravēsturisks cilvēks nav spējīgs nekam piekrist: bet tieši otrādi: pagātne un nākotne ir viens, tās savā dažādībā ir identiskas visā, kas ir tipisks, kā mūžīgie veidu visuresamība - nekustīga vērtību struktūra, kas nevar tikt mainīta, nozīme vienmēr ir tā pati.

4. Kreatīvā ideja, kā šos teorētiķus attiecināt uz Latvijas historiogrāfiju
Ja vēsturnieks, tā zinātniskajā izpratnē, tāpat kā Šopenhauers uzskatīs, ka vēsture neatbilst zinātnes kritērijiem un tā nepretendē uz zinātnes nosaukumu, vai viņš spēs vēsturei pieiet ar zinātnisku, nevis subjektīvu interesi? Vai sekojot Nīčes idejai, ka vēsturē vieni un tie paši notikumi atkārtojas nepārtraukti, mainās tikai vārdi un datumi, ir jēga turpināt veidot Latvijas historiogrāfiju? Vadoties pēc Kirkegora kritikas, ka vēsturnieks nespēj pat pietuvoties vēsturiskajai patiesībai, vai rodas vēlēšanās to vispār mēģināt darīt? Nīčes, Šopenhauera un Kirkegora idejas nav lietderīgs pamats vēstures historiogrāfijas rakstīšanai un vēstures izpētei kopumā. Šīs idejas praktiski noliedz historiogrāfijas radīšanas lietderību un vispārējo jēgu.
…