Cilvēka organisms dzīves laikā iziet secīgus attīstības posmus no apaugļošanās, embrija un augļa līdz pieaugušam cilvēkam un novecošanas posmam. Termins novecošanās raksturo notiekošas izmaiņas organismā, kas sasniedz pieauguša cilvēka dzīves periodu. Uzskata, ka augšanas process apstājas 20 gadu vecumā; šajā laikā sākas tīmusa – primārā imūnsistēmas orgāna – involūcija. Līdz ar to, pakāpeniski sasniedzot noteiktu vecumu, mainās imūnatbilde: Th1 imūnatbildes potenciāls samazinās par labu Th2 imūnatbildei, samazinās šūnu funkcionālās un prolifirācijas spējas, atbilde uz antigēniem un antivielu afinitāte – tās darbojas īslaicīgāk un veido autoimūno atbildes reakciju pret organisma paša antigēniem, samazinot atbildes reakciju pret eksogēniem antigēniem. Minētās izmaiņas nosaka biežāku infekciju, neirodeģeneratīvo slimību, insultu, kardiovaskulāras patoloģijas un audzēju incidenci. Novecošana – daudzperēkļu process. Tās rodas dažādās šūnu struktūrās – kodolā, mitohondrijos, membrānās un citur; dažādu tipu šūnās – nervu šūnās, sekretorās šūnās, imūnās šūnās un citās. Šūnas novecošanas mehānismus iedla 2 grupās:
1)Gēnotipiskie – ģenētiski ieprogrammēti mehānismi:
a)Antioksidantu sistēma,kas saista brīvus radikālus;
b)Mikrosomālas aknu oksidēšanas sistēma, kas neitralizē toksiskās vielas;
c)Antihiposkiskā sistēma, kas apstādina skābekļa oksidēšanas procesus;
d)DNS reparācijas sistēma, kas likvidē DNS bojājumus;
2)Fenotipiskie - mehānismi, kuri veidojas visas dzīves laika ilgumā pašregulācijas procesu dēļ, kas sekmē organisma adaptācijas iespēju saglābāšana:
a) daudzkodolainu šūnu veidošanos;
b)mitohondriju izmēru palielināšanās, un citu organellu skaita samazināšanās;
c)atsevišķu šūnu hipertrofija un hiperfunkcija; bet dažu citu šūnu skaita samazināšanās.…
