Sieviešu tiesību un izvēles brīvības jautājums vienmēr ir bijis aktuāls, gan senatnē, gan arī mūsdienās. Ja arī agrāk sievietes klusējot pacieta viņām uzlikto mājsaimnieces lomu un mūžu, kurš bija jāpavada vīrieša ēnā kā viņa kalponei un bērnu mātei, atbalstot viņu visos jautājumos, tad 18. un 19. gadsimtā sievietes sāka aktīvi izrādīt savu neapmierinātību ar pastāvošo kārtību, jo tajā viņām netika dota nekāda izvēle. Demokrātija vēl nenozīmēja arī brīvas sieviešu tiesības, tā tikai garantēja, ka vajadzības gadījumā viņas var izteikt nepieciešamību pēc tām un netikt publiski nosodītas, kas gan praksē netika realizēts.
Šajā patstāvīgajā darbā aprakstīta pirmās feministiskās sieviešu kustības – sufrāžisma – cīņas norise pret vīriešu centieniem neatļaut sievietēm brīvību un nedot viņām balstiesības, kuras tās prasīja, un notikumu gaita pašos kustības pirmsākumos, veicot nelielu ieskatu arī turpmākajos notikumos, kuru laikā sievtietes tomēr ieguva prasītās tiesības, un pasaules vīrišķās daļas atbildes reakcijā uz sieviešu prasību pēc vēl lielākas rīcības brīvības, pieprasot piešķirt tām politiski aktīvu statusu – vēlēšanu tiesības.
Neizslēdzami iekļauts arī sufrāžistu kustību aizsācēju Sūzanas B. Antonijas, Lukrēcijas Motas un Elizabetes Kedijas Stantones devums Amerikas Savienoto Valstu sieviešu emancipācijai.
Iekļauts arī tā laika situācijas apraksts un notikumu analīze, kurā apsvērtas iespējas un likumsakarības, kuru dēļ sievietes 1920. gadā ieguva balstiesības, jo lielākās daļas notikumu attīstības gaitu spēj ietekmēt jebkurš tā brīža atgadījums, iespējams, ilgu laiku sievietēm neizdevās iegūt vēlēšanu tiesības tādēļ, ka situācija valstī nebija labvēlīga.…