Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā– Tiesa) sniegto informāciju 2005.gadā Tiesā no Latvijas tika saņemti 345 iesniegumi. Tā kā Tiesa jau sākotnējā stadijā izvērtē iesniegumu pamatotību, daudzi tiek noraidīti kā nepamatoti, neprasot valdībai par tām komentēt. Tāpēc izvēlētā referāta tēma ir diezgan aktuāla, ņemot vērā šobrīd pastāvošo situāciju. 2005.gadā valdības komentāriem tika atsūtītas 9 jauni iesniegumi, kas bieži vien saturēja vairākas sūdzības. Līdz ar to, aktīvajā tiesvedībā pērn atradās 58 iesniegumi1. No Valsts Cilvēktiesību biroja apkopotās informācijas izriet, ka visvairāk 2005.gadā valdībai komunicētas sūdzības par tiesību uz lietas savlaicīgu izskatīšanu iespējamiem pārkāpumiem (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants) un tiesībām uz personisko brīvību un drošību (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.pants). 2005.gadā raksturīgi valdībai komunicētie iesniegumi satur sūdzības par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību (Konvencijas 13.pants) kopā ar sūdzībām par tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu taisnīgā tiesā (Konvencijas 6.panta 1.punkts) un tiesībām uz īpašumu (Konvencijas 1.protokola 1.pants).
Apkopojot statistiku kopš 1997.gada, kad Latvija ratificēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – Konvencija) un atzina Tiesas jurisdikciju sūdzību izskatīšanai, līdz 2006.gada 1.aprīlim, pret Latviju ir pasludināti 11 spriedumi (no tiem 3 vēl nav stājušies spēkā); trīs lietās Latvija bija iesaistījusies trešās puses statusā; 29 lietas ar lēmumu ir noraidījusi Tiesas palāta; 2 lietas tika svītrotas no izskatāmo lietu saraksta, kā arī 2 lietās ir panākts mierizlīgums. Latvijas valdībai šobrīd nav pieejami precīzi statistikas dati par Tiesas komitejā noraidītajiem iesniegumiem, jo minētie lēmumi netiek publicēti2.
Ir jāņem vērā, ka Tiesas spriedumi nevar uzdot valstij par pienākumu grozīt likumus vai pieņemt trūkstošus likumus. Starptautiskai justīcijas institūcijai tādu tiesību nav, jo tās kompetencē ir noteikt, vai valsts pilda savas starptautiskās saistības, kas šajā gadījuma ir Konvencija.
Konvencija ir starptautisks līgums, kas nosaka politiskās un pilsoniskās tiesības. Tā uzliek par pienākumu dalībvalstīm nodrošināt visas tās tiesības un brīvības, kuras dalībvalsts atzinusi sev par saistošām, ne tikai šīs valsts iedzīvotājiem, bet gan ikvienai personai, kas atrodas dalībvalsts jurisdikcijā. Analizējot Konvencijas saturu, var secināt, ka tā vērtība ir ne tikai nodrošinātās brīvībās un tiesībās, bet galvenokārt individuālo un koleģiālo sūdzību izskatīšanas mehānismā.
Konvencijas pamatā tika izveidoti divas institūcijas: Eiropas cilvēktiesību komisija un Eiropas Cilvēktiesību tiesa. 1996.gada vienā konferencē bija teikts, ka: “Pasaulē par unikālu tiek atzīst Eiropā radītais cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ar Eiropas cilvēktiesību komisiju un Eiropas Cilvēktiesību tiesu kā galvenajiem šī mehānisma elementiem.”1
1998.gada beigās stājās spēkā 11.protokols, kas būtiski pārveidoja Konvencijas uzraudzības mehānismu, likvidējot Eiropas Cilvēktiesību komisiju un izveidojot vienoto Eiropas Cilvēktiesību tiesu ar plašām pilnvarām. …
