Amiši visbiežāk bērnus izglīto tikai līdz astotajai klasei, jo uzskata, ka zināšanas, kas iegūtas līdz šim laikam ir pietiekamas, lai izveidotu pilnvērtīgu amišu sabiedrības locekli. Pēc skolas bērni sāk strādāt komūnas fermā, palīdz vecākiem ar mājas darbiem. Zēni tiek audzināti kā nākamie ģimenes galvas un apgādnieki, savukārt, meitenes mācās, kā vadīt mājsaimniecību, gatavot ēst un mazgāt drēbes. Gandrīz neviens amišu jaunietis neapmeklē koledžu vai universitāti. Daudzās komūnās amiši izveido paši savas izglītības iestādes, ko sauc par vienas istabas skolām, kurās skolotāja lomu pilda jaunas neprecētas sievietes no amišu kopienas.
Liela daļa nodokļu nekādā veidā neskar amišus. Tā kā viņiem reti pieder transporta līdzekļi, amišiem nav jāmaksā transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļi. Pamatojoties uz savām tradīcijām un uzskatiem, amiši atsakās no sociālās aizstāvības un apdrošināšanas.
Secinājumi.
Amišus jau kopš to rašanās var uzskatīt par subkultūru, taču atšķirībā no vairākām mūsdienās pazīstamām subkultūrām, kā hipiji, panki, emo vai skinhedi, tā ir radusies daudz senāk - jau 17.gadsimta beigās. Amišu galvenā vērtība ir reliģija, tā nosaka visu viņu dzīvi. Lai arī agrāk tradicionālā kultūra bija vadošā, mūsdienu modernās kultūras laikmetā tā ir kļuvusi par subkultūru. Amišu kultūra kopš saviem pirmsākumiem ir mainījusies ļoti maz, tā ir pratusi saglabāt savas vērtības un tradicionālo dzīvesveidu, atsakoties no daudzajām mūsdienu tehnoloģijām un inovācijām. Amiši nav kontrkultūra, taču viņi arī necenšas un nevēlas integrēties modernajā sabiedrībā. Lai arī viņi ārēji atšķiras no cilvēkiem, kas nepieder viņu kultūrai, subkultūras mērķis nav radīt savu stilu, bet gan ievērot reliģiskās tradīcijas un normas.
…