Pētījumam izvēlējos tēmu „Atkritumu šķirošana”, jo tā joprojām ir aktuāla mūsu sabiedrībā. Tieši 20. gadsimtā cilvēki sākuši aktīvi uztraukties par pašu saražoto atkritumu tālāko likteni, jo līdz tam brīdim atkritumi nerādīja problēmas. Uz Zemes iedzīvotāju bija skaitliski maz, izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošie, kā arī vide bija maz piesārņota.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Mūsu dzīvē plaši ir ienākuši sintētiskie materiāli (plastmasas, sintētiskās šķiedras, dažādas ķimikālijas, kompozītu materiāli, utt.), kuri dabā nav sastopami un kuri vairumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi. Šādiem materiāliem atkritumu veidā nonākot apkārtējā vidē, tā tiek piesārņota, jo daba nespēj tos asimilēt.
Tieši izejmateriālu, enerģijas resursu, augsnes auglības nemotivēti straujā izmantošana ir likusi daudziem vides speciālistiem izvirzīt atkritumus kā strauji pieaugošu problēmu.
Viens no mēģinājumiem ja ne izvairīties, tad vismaz samazināt strauji pieaugošo atkritumu daudzumu un veicināt to otrreizējo pārstrādi, ir atkritumu šķirošana. Rīgā viens iedzīvotājs vidēji saražo 290 kg sadzīves atkritumu gadā. Ar izlietotā iepakojuma atšķirošanu var samazinām kopējo atkritumu apjomu, kurš nonāk dabā. Tas ir veids, kā var taupīt dabas resursus - no izlietotā iepakojuma var saražot otrreizējās izejvielas un derīgus materiālus.
Ikdienā sadzīvē tiek patērēti vairāki produkti, ierīces, sadzīves tehnika. Viss ir kārtībā līdz brīdim, kad kādu no sadzīves precēm ir nepieciešams nomainīt. Un šīs produktu grupas utilizācija ir komplicēts jautājums, jo sadzīves tehnika, riepas, baterijas satur videi bīstamas vielas. Tādēļ būtu nepieciešams šīs preces pareizi arī utilizēt. Jautājums tikai, kā to izdarīt. …