Lai noskaidrotu strukturētās intervijas būtību, vispirms ir jānoskaidro, ko nozīmē termins „strukturētā intervija”.
Artūrs Kroplijs un Malgožata Raščevska norāda, ka strukturētā intervija ir augsti strukturētu jautājumu un atbilžu apmaiņa, kurā pētnieks izmanto speciali sagatavotus jautājumus un cer saņemt konkrētas atbildes. Šādi jautājumi parasti tiek iegūti, balstoties uz jau esošām noteiktas jomas teorijām, vai arī no iepriekšējo vai pilota pētījumu rezultātiem, vai no pētnieka nojautas vai intuīcijas, vai arī vienkārši tie ir saistīti ar pētnieka noteiktām interesēm kādā jomā. Jautājumi bieži tiek nolasīti skaļi no protokola vai pierakstu lapas, lietojot visiem respondentiem vienādus jautājumu formulējumus un uzdošanas kārtību, ja vien respondenti nav spontāni paši snieguši atbildi uz kādu no jautājumiem (t.i., pirms pētnieks to ir uzdevis). Dažreiz strukturētās intervijas jautājumi ir atvērti intervijas beigās (t.i., respondenti sniedz brīvas atbildes), bet citreiz intervētājs var piedāvāt atbilžu alternatīvas, no kuram respondenti var izvēlēties sev atbilstošo. Šādām intervijām ir noteiktas priekšrocības. Tās rada iepriekš strukturētu informāciju, ir mazāk laikietilpīgas un vieglāk analizējamas.1
Savukārt Brimans Alans strukturēto interviju (Structured Interview) definē kā interviju, kuras pamatā ir noteiktas īpašas instrukcijas intervētājam: definēti jautājumi un to kārtība, noteiktas pārejas frāzes. Pētniekiem, kuri izmanto šādu intervijas metodi jau iepriekš ir hipotēzes vai pieņēmumi par to, ko viņi ar strukturētās intervijas palīdzību vēlas noskaidrot vai atklāt. Pētnieki sagatavo tādus jautājumus, lai soli pa solim iztaujājot respondentu, varētu noskaidrot visu sev, savam pētījumam nepieciešamo informāciju. Intervija skar tikai kādu noteiktu aspektu, tēmu. …
