Stress ir pilnīgi normāla parādība, dzīvībai nepieciešama, un pavisam nekaitīga ja tu spēj izlauzties uz āru. katra situācija, kas izraisa frustrācijas, rada organismā rētu, kura vairs nav iespējams likvidēt.
Dzīvē nevar galīgi izvairīties no stresiem, ir labie un sliktie stresi, kā arī iedala sasprindzinājuma pakāpe ķermenim, dvēseli un garam. mazākā sasprindzinājuma pakāpe ir tikpat kaitīga cik aukstākā. Zinātnieki labi var raksturot cilvēks pēc viņa spējām nekustīgi uzturēties skaņu izlejoša telpa. Nepacietīgāki izturēja tikai 33 minūtes, bet neviens no pārbaudītājiem nespēja izturēt visu dienu. Sākumā tas izraisa paaugstinātu nemieru, kas rada atslābinājumu, toties pēc tam kļūst nepanesams. Stresam ir pakļauti visi cilvēki, no tā nav iespējams izvairīties. Taču mēs varam iemācīties pareizi pārdzīvot radušās stresa situācijas un, galvenais - nepakļaut sevi ilgstošam stresam, jo stresa uzkrāšanās samazina organisma imunitāti un veicina slimību rašanos.
Galvenā metode, kā tikt galā ar negatīvajām emocijām, ir tās neapspiest, bet ļaut tām izpausties. Tas ir gluži tāpat kā ar ugunskuru – ja tajā liekam malku, tas deg vēl spožāk; ja nedarām neko - ugunskurs izdziest. Tātad, ja mēs pārstājam sevi satraukt un bezjēdzīgi nervozēt, bet izpaužam emocijas uz ārpusi - izrunājamies ar draugu, rakstām dienasgrāmatu, saceram vēstuli cilvēkam, kurš varbūt ir mūsu dusmu iemesls (bet neaizsūtām to), - mēs nomierināmies. Taču., ja negatīvās emocijas apspiežam, paturam sevī, tās mūsos uzkrājas un kādā brīdi var sākt darboties pret mums, turklāt visbiežāk slimību veidā - tāpēc nav jābrīnās par galvassāpēm, angīnu, bronhiālo astmu, sirds slimībām vai kuņģa čūlu u.c. psihosomatiskām slimībām, kas mūs «pēkšņi» piemeklē. Nevajadzētu aizmirst, ka ķermenis un apziņa ir vienas sistēmas sastāvdaļas. Ja kaut kas notiek mūsu apziņu, tas ietekmē ari ķermeni; ja kaut ko darām ar mūsu līmeni, tas ietekmē ari mūsu apziņu.…
