Šajā referātā es stāstīšu par stresoriem, adaptāciju,to problēmām un to risināšanu.
Mēs dzīvojam vidē, kurā nepārtraukti kaut kas notiek un mainās – mēs pārvietojamies, runājam, mūs uzrunā, mūs pārņem daudzveidīgas emocijas, rodas jaunas idejas, un tas viss notiek ļoti īsā laikā. Mums ik brīdi ir jābūt gataviem jaunām situācijām. Līdzko cilvēks piedzīvo kādas pārmaiņas ierastajā situācijā, dzīves ritmā, attiecībās, parādās kāds kairinātājs jeb «stresors». Organisms sāk «rīkoties», lai piemērotos (adaptētos). Tā ir iedzimta un neapzināta atbildes reakcija.
Stress (no angļu val. - spiediens, sasprindzinājums) ir gan prāta, gan ķermeņa resursu mobilizēšana, lai organisms spētu veikt nepieciešamās emocionālās un fizioloģiskās pārmaiņas. Stress var būt divējāds. Pozitīvais jeb «veselīgais stress» – eistress, ko izraisa situācijas, kas rada pozitīvas emocijas, piemēram, uzvara spēlē, liela, negaidīta veiksme. Un negatīvais jeb «kaitīgais stress» – distress, kas iestājas ilgstošas spriedzes rezultātā, negatīvu emociju izraisītās situācijās. Parasti esam raduši uztvert stresu kā negatīvu parādību. Bet būtu jāsaprot, ka stress ir neizbēgama cilvēka dzīves sastāvdaļa un ir pat nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai un veselības saglabāšanai. Kā teicis stresa teorijas pamatlicējs Hanss Selje – pilnīga brīvība no spriedzes ir nāve.
Tomēr gadījumos, kad tiek pārtērēti cilvēka spēka resursi un ilgstoši nenotiek pielāgošanās, cilvēka labsajūta un veselība ir apdraudēta – stresa iedarbība ir negatīva. Adaptācija ietver sevī vairākus posmus, un pirmais šāds posms ir adekvāta sevis paša uztvere, sevis apzināšanās jaunajā situācijā, īpaši tad, kad cilvēks ir izjutis kādu fizisku zaudējumu – zaudējis roku, kāju, redzi.…
