Stress – spriedze – cilvēka un dzīvnieka organisma un psihes kompleksveidīga reakcija uz emocionāli nozīmīgu kairinājumu, signālu vai problēmsituāciju (stresoru). Stress izraisa gatavības sasprindzinājuma un trauksmes stāvokli, kam raksturīga organisma enerģētisko un funkcionālo rezervju mobilizācija un spēcīga fizioloģisko un psihisko norišu aktivācija.
Stress ir organisma nespecifiska atbilde uz kaitīgu aģentu iedarbību, kas izpaužas vispārējā adaptācijas sindromā. Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā indivīds nonāk, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa spēju vai spēka robežas. Medicīnā tiek uzsvērti trīs galvenie stresa posmi: trauksmes, rezistences jeb pretestības un izsīkuma posms.
1936.gadā stresa jēdzienu ieviesa kanādiešu patofiziologs H.Selje. Stresa jēdziens ir tik ietilpīgs, ka daudzi uzskata par stresu visu, kas notiek ar cilvēku, ieskaitot miegu.. H.Selje piemetina, ka “pat pilnīgi atbrīvojies – gulošs cilvēks nav izslēgts no stresa,” un, turpinot tālāk viņa domu, ka stresa reakcija piemīt visam dzīvajam, arī augiem, stresa kategorijas papildinās ar jaunu jēdzienu virkni: “mikrostress”, “makrostress”, “ labs stress”, kas sava svarīguma izteiksmi kļūst par dzīves apliecinātāju un vadošo stimulu attīstītāju, kā arī par cilvēka vispusīgās darbības pamatu.
H.Selje aprakstīja trīs šī sindroma attīstības stadijas. Sākotnēji rodas trauksmes reakcija – “aicinājums pie ieročiem” organisma aizsargspēkiem.Šo stadiju, ko reizēm sauc par mobilizācijas stadiju, raksturo ādas apsārtums, pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa pazemināšanās, virsnieru dziedzeru izmēru palielināšanos, ķermeņa svara samazināšanās un audu sadalīšanās procesa pastiprināšanās. Jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības rezultātā iestājas otrā – adaptācijas vai rezistences (noturīguma) stadija. …
