Pēckara attīstības gados Vācijas Federatīvā Republika tika raksturota kā ekonomiskā lielvara, bet politiski tā bija otrās šķiras valsts. Lai gan līdz ar Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanos NATO un bipolāro attiecību saasināšanos. Pieauga Vācijas stratēģiskā nozīme attiecībās ar Vašingtonu, attieksme pret Vācijas Federatīvo Republiku ne vienmēr bija tāda, kādu to būtu vēlējusies redzēt Bonna. Lai arī integrācija Rietumu institūcijās nedeva iespēju Vācijai kļūt pilnībā suverēnai, tieši tāpat, kā tas bija pēc Vācijas apvienošanās 1991. gadā , tā spēja realizēt savu politiku, balstoties uz attiecībām stratēģiskā trijstūra ietvaros. Šādas attiecības kļuva nozīmīgas, pateicoties tam, ka līdz 1960-tiem gadiem bija pilnīgi skaidrs, ka Lielbritānija vairs nav tik nozīmīgs sabiedrotais ekonomiski un militāri, kā tas bija impērijas laikā. Līdz ar to ASV būtiski bija meklēt jaunus sabiedrotos, kas varētu līdzēt veidot līdzsvaru PSRS spēkiem Austrumos. Vācija ar savu „īpašo” politiku un vēlmi panākt atkalapvienošanos bija tieši tā, kas Vašingtonai nepieciešams, lai nezaudētu ietekmi Eiropā un gūtu atbalstu savai „iegrožošanas politikai”. Kad 1965. gadā notiek diskusijas par Vācijas līderu atbilstību Vašingtonas sabiedrotā apraksta, ASV prezidenta palīga īpašais asistents nacionālās drošības jautājumos Henrijs Kisindžers 132. memorandā raksta: „Šrēders (VFR Ārlietu ministrs) [..] jūtas personīgi iztukšots, kamēr Vācija ir sadalīta [..] .” Šī atziņa liek saprast Vašingtonai, ka tā var paļauties uz Vācijas atbalstu veiktajā politikā, kamēr Vācijas tic, ka Vašingtona atbalsta tās centienus apvienoties. Vašingtonai ir būtisks Vācijas atbalsts tādēļ, ka ir vairākas lietas, kuras Bonnas Rietumu sabiedrotie nevarēja paveikt.
…