Stoiķi dvēseles miera un harmonijas meklējumos paļaujas uz prāta lēmumiem. Arī Epikūrs (341 – 270 p.m.ē.) un viņa sekotāji Filodēms un Tits Lukrēcijs Kārs tiecas iedziļināties cilvēka garā, lai rastu dvēseliskas harmonijas iespēju. Tikai epikūrieši šī mērķa sasniegšanai aicina paļauties nevis uz prātu, bet gan uz juteklisku pārdzīvojumu, pirmām kārtām uz baudu. Cilvēks savā dzīvē tiecas pēc laimes, un Epikūrs pilnībā akceptē šo cilvēkam tik dabisko vēlmi, bet laimīgam. Laime pēc savas dabas ir juteklisks piedzīvojums, tāpēc viss, kas cilvēkam var sniegt baudījumu, spēj darīt viņu laimīgu. Tieši bauda kļūst par cilvēka dzīves vērtības izteicēju. Tiesa gan, Epikūrs atzīst vienīgi mērenu, sabalansētu baudu. Pietiek ar maizi un ūdeni, lai cilvēks gūtajā baudā spētu līdzināties Zevam.
Pat sludinot hedonismu, epikūrieši saglabā antīkajai kultūrai tik nozīmīgo harmonijas ideālu, taču viņi atzīst tikai iekšējo – cilvēka dvēseles harmoniju. Epikūru īpaši interesē garīgā bauda, ko cilvēks izjūt, priecājoties par gudrību, tikumību. Viņš mudina cilvēku atbrīvotie no jebkāda veida aizspriedumiem, piemēram, no priekšstata par dieva dusmām, kas spēj dvēselē bailes un satraukumu un apdraud dvēseles mieru. Dievi, pēc Epikūra domām, savu dzīvi vada mūžīgā paštīksmē un nevēlas to pārtraukt, lai iejauktos cilvēka dzīvē. Šī iemesla dēļ cilvēkam nav jābaidās no dieviem. Pašapmierinātā dievu eksistence ir jutekliska bauda. Dievu eksistencē Epikūrs saskata estētisku pilnību, kurai, sasniedzot dvēseles harmoniju, var tuvināties arī cilvēks, taču ceļā uz dvēseles harmoniju cilvēkam nepieciešams pārvarēt visu, kas rada bailes un nemieru. Viņiem jāuzveic bailes no ciešanām, nāves un dieva dusmām.…
