Stoicisms kā dzīves mākslas filosofija

1.2. Stoicisma ētika
Senie stoiķi tiek bieži pārprasti, jo pagātnē izmantotie termini mūsdienās attiecās uz citiem jēdzieniem. Vārds stoicisks mūsdienās nozīmē “bezemocionāls” vai “vienaldzīgs pret sāpēm”, jo stoiķu ētika mācīja brīvību no kaislēm, sekojot saprātam. Tomēr stoiķi necentās iznīdēt emocijas, bet izvairīties no emocionālām problēmām, attīstot tīru spriestspēju un iekšēju mieru caur loģikas, spriešanas un koncentrēšanās treniņu. Stoicisma ētikas pamatā ir, ka labais atrodas pašā dvēselē, gudrībā un paškontrolē. Stoiķu ētika uzsvēra likumu: “Seko, kurp ved saprāts”. Ideja bija kļūt brīvam no ciešanām caur apātiju (apatheia, Grieķiski:απαθεια), kur vārds apātija jāsaprot kā “objektīvs” vai “tīrs spriedums”, nevis mūsdienu nozīmē “vienaldzīgs”.
Stoiķu kaisles un apātijas jēdzieni ir līdzīgi budisma cēlajām patiesībām. Visās dzīvēs ir ciešanas (Dukka), ciešanas sakņojas kaislēs un velmēs (Samudaya), meditācija un tikums var atbrīvot cilvēku no ciešanām (Nirodha un Marga). Tie ir arī analogi hinduistu svētās grāmatas Bhagavadgītā rakstiem, kuri uzsver pacelšanos pāri dualitātēm, tādiem kā bauda - sāpes, uzvara - zaudējums, lai paveiktu savu cilvēka pienākumu. Stoiķiem jēdziens saprāts nozīmēja ne tikai loģikas izmantošanu, bet arī dabas procesu jeb logos (universāls saprāts, kurš ir piemītošs visām lietām) saprašanu. Viņi uzskatīja, ka dzīvot saskaņā ar saprātu un tikumu nozīmē dzīvot harmonijā ar universa dievišķo kārtību, atzīstot veselo saprātu un cilvēka pamata tikumus.
Četri galvenie tikumi stoicisma filozofijā ir gudrība (sophia), drosme (andreia), taisnīgums (dikaiosyne) un paškontrole (sophrosyne) - klasifikācija aizgūta no Platona mācībām.
…