Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Savu augstāko virsotni tas sasniedza Francijā, karaļa Luija XIV laikā. Kā vienus no stila pamatlicējiem ir jāmin Žans Lepetrs un Žans Berēns. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte. Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes [telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām] un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos. Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru, glezniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu. Tēlotājā mākslā dominēja monumentālas dekoratīvas kompozīcijas ar reliģioziem un mitoloģiskiem sižetiem, arī parādes portreti, kas bija domāti interjeru izdaiļošanai. Baroka meistari, raksturojot varoni kā ekspansīvu cilvēku, lika tam uzstāties ar plašu, patētisku žestu. Raksturīga bija taisni izstiepta vai pacelta roka, kas pasvītroja varoņa psihes emocionālo bagātību. Tam pašam nolūkam kalpoja arī formu kuplums un pārbagātais kroku raksts. Baroka mākslinieks izvairījās no horizontālēm, vertikālēm, simetrijas un līdzsvara, jo kompozīciju būvēja uz diagonālēm, asimetrijas, formu trauksmainiem ritmiem un krāsu vai gaismu akcentiem. …
