Cilvēkus, kopš tie sākuši saprātīgi domāt līdz pat mūsdienām, ir saistījusi vēlme un vajadzība sazināties. Soli pa solim šī žestu un skaņu sazināšanās nonāca līdz valodai.
Bez valodas nav iedomājama cilvēku sabiedrība. Ar valodu cilvēki sazinās, izsaka savas jūtas, domas un pārdzīvojumus. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi ir arī valodas stili, veidi, kā izteikt informāciju. Nevar būt divi cilvēki, kas vienu noteiktu informāciju, viens otram nezinot, izteiktu tieši tādā pašā veidā. Katram ir savas raksturīgas valodas iezīmes, katrs cilvēks izvēlas noteiktus vārdus, noteiktās kombinācijās.
„Pirmkārt stilistika ir valodas (fonētikas, morfoloģijas, leksikas, sintakses) spēja izteikt papildinformāciju, kas norāda uz komunikācijas akta vidi un komunikatora subjektīvo attieksmi pret runas objektu (saturu) vai adresātu (percipientu), otrkārt, stilistika ir zinātnes nozare, kas pētī valodas stilistiskās potences (valodas stilistika) un to mērķtiecīgu izlietojumu runā (tekstā) atkarā no komunikācijas satura, vides un komunikatora subjektīvās attieksmes pret runas objektu un/vai adresātu (runas/teksta stilistika). (1.)”
Tādēļ aplūkoju „Santas” žurnālistes Daces Dreimanes rakstus, jo valodas lietojums un žurnālistes profesionālais līmenis šī gada decembra numura publikācijā „Siltasiņu būtne” uzreiz pauda, jā, šī ir tā persona, kuras rakstus ir grēks nepaņemt.…