Stikla atklāšanas vēsture

Stikls – ugunsšķidra kausējuma bezstruktūras, sastingusi, amorfa, vairāk vai mazāk caurspīdīga cieta masa, ko iegūst kausējot un ķīmiski apstrādājot kvarca smiltis. Stiklu iegūst no smiltīm, sodas, krīta, kaļķakmens, metāla sāļiem un līdzīgām inertām sastāvdaļām. Stikli ir pārdzesēti minerālvielu kausējumi bez noteiktas kušanas un sastingšanas temperatūras; tāpēc augstās temperatūrās tie ir šķidri un labi lejami veidņos, vidējās temperatūrās – ļoti plastiski un ērti veidojami, bet pēc atdzišanas cieti, labi slīpējami, pulējami un izturīgi. Parastie stikli ir dažādu silikātu kausējums. Parastiem stikliem lieto šādu sastāvu – R2O.RO.6SiO2, kur R2O apzīmē vienvērtīga metāla (parasti nātrija vai kālija) oksīdu, RO divvērtīga metāla (kalcija, svina, cinka, bārija, magnēzija u.c.) oksīdu un skaitlis 6 pie kramskābes(SiO2) – minēto oksīdu molekulārās attiecības. Kramskābi var aizvietot fosforskābe, borskābe, fluors u.c.…