Stereotipa jēdzienu 1922.gadā ir ieviesis amērikāņu politiskais komentētājs Volters Lipmans (Lippman 1922), lai skaidrotu, kā veidojas sabiedrības viedoklis. Lipmans kritizējis presi par to, ka tā “cilvēku galvās” veido un aktivizē vienkāršotus “attēlus”. Tradicionāli amerikāņu literatūrā ar terminu “sociālais stereotips” apzīmē lielākoties negatīvo priekšstatu par citām etniskajām grupām; stereotipam vienmēr ir negatīva nozīme. Taču stereotipi var būt arī pozitīvi (“čaklie zemnieki”) un neitrāli (“zviedri ir blondi”).
Stereotips ir pārspīlēta saikne starp piederību kādai grupai un noteiktu īpašību esamību, uzskati par kādu personu grupu. Stereotipā tiek absolutizētas dažas objekta īpašības, t.i. sabiedrībā tiek panākta piekrišana par to sociālo nozīmi. Atšķirībā no citiem zināšanu veidiem stereotips ir saistīts nevis ar pašu objektu, bet ar citu cilvēku zināšanām par to.
Kad stereotips nokļūst cilvēka zināšanu sistēmā, tas sāk vadīt turmāko informācijas atlasi un apstrādi un pat ietekmē spriedumus. Stereotipi ir nepieciešami, lai pāatrinātu informācijas apstrādi, sevišķi nepazīstamajā situācijā. Mēs paļaujamies uz tiem pat tad, ja vispārinājumi noved līdz slēdzienu kļūdām. Lipmans par stereotipa noturīgumu raksta:
„Stereotipu sistēmas var kalpot par mūsu personisko tradīciju kodolu, aizsargāt mūsu vietu sabiedrībā... Stereotipu modelis nav neitrāls. Tas nav vienkārši veids, kā sakārtot samudžinātu tagadni. Tā nav vienkārši shematizācija, tas ir gan pirmais, gan otrais, gan vēl kaut kas. Tā ir mūsu pašcieņas garantija. Tā mēs projicējam uz pasauli mūsu jūtas, vērtības, pozīciju un tiesības. Tāpēc stereotipi ir piesātināti ar tām jūtām, ar kurām tie ir saistīti... Nav brīnums, ka stereotipa izaicinājumu uzskata par izaicinājumu pasaules kārtībai.” (Lippman 1922: 96)
…
