Ja mēs uz brīdi mēģinātu iedomāties dzīvi bez statistikas, tad atklātu, ka bez tās nav iespējams raksturot pat ikdienišķas parādības un procesus mums visapkārt, nerunājot par ekonomiskām un sociālām parādībām valstī un pasaulē. Piemēram, lai kaut nedaudz ieskicētu Latvijas valsts veidolu, diezin vai pietiktu tikai ar ģeogrāfiskajām koordinātām. Statistika ir jāizmanto, lai informētu par iedzīvotāju skaitu, dažādiem demogrāfiskajiem rādītājiem, iekšzemes kopproduktu, nodarbinātības līmeni, inflāciju, produktivitāti, fiskālo politiku.
Bez tam, lai šī statistika būtu izmantojama, ir nepieciešami divi papildu priekšnoteikumi. Pirmkārt, jānodrošina iespēja ikvienu rādītāju aplūkot kādā noteiktā laika posmā, jo pretējā gadījumā ir apgrūtinoši vai pat neiespējami izvērtēt attiecīgā sektora attīstības tendences. Otrkārt, rādītājiem jābūt salīdzināmiem ar citu valstu analogiem rādītājiem, jo tikai tad ir iespējams veikt pilnvērtīgu situācijas vai procesa analīzi. Piemēram, var salīdzināt bezdarba līmeni. Parasti valstī tiek aprēķināti divi rādītāji. Viens balstās uz katras valsts nacionālās likumdošanas aktos formulēto bezdarbnieku definīciju, respektīvi, kritērijiem, pēc kuriem cilvēks tiek uzskatīts par bezdarbnieku. Šo rādītāju nevar izmantot, lai salīdzinātu Latviju kaut vai ar tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvu un Igauniju -, tas ir noderīgs tikai valsts iekšienē. Taču, lai varētu analizēt nodarbinātības problēmas Latvijā, tās samērojot ar Eiropas Savienības (ES) un citām valstīm, statistiski tiek aprēķināts t.s. darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū. Šī aprēķina pamatā ir Starptautiskās darba organizācijas (International Labour Organization) izstrādātā metodoloģija, kuru izmanto vairākums pasaules ekonomiski attīstīto valstu.
…
